Jaunlaicenes pagasta vēstures istabas vadītāja Sandra Jankovska divus gadus strādājusi, lai izpētītu un dotu iespēju arī citiem iepazīt Jaunlaicenes muižas īpašnieku baronu Volfu dzimtas pārstāvjus vairākās paaudzēs.
Jaunlaicenes pagasta vēstures istabas vadītāja Sandra Jankovska divus gadus strādājusi, lai izpētītu un dotu iespēju arī citiem iepazīt Jaunlaicenes muižas īpašnieku baronu Volfu dzimtas pārstāvjus vairākās paaudzēs, kā arī dzimtcilvēku un zemnieku dzīvi baronu laikos.
“Viss sākās, kad uz Jaunlaiceni atbrauca Vilhelmijs fon Volfs ar sievu Mēriju, kā arī Cecīlija Feliče Rauha, kuri ir Volfu dzimtas pēcteči. Vilhelmijs fon Volfs ir filozofijas zinātņu doktors, dzīvo Amerikā, bet lekcijas lasa dažādās pasaules valstīs. Viņš stāstīja, ka informāciju par senču muižu Jaunlaicenē guvis internetā, pagasta mājas lapā. Fotogrāfijās ir redzamas muižas ēkas, tāpēc nolēmis pats apskatīt, kas palicis no Volfu īpašumiem. Šim kungam ir milzīga Volfu dzimtas grāmata, no kuras viņš informāciju, kā arī fotoattēlus sūta mums,” stāsta S.Jankovska.
Katram barona bērnam stāda ozolu
Dzimtas grāmata rosināja veidot dzimtas koku. Informāciju un fotogrāfijas sūta arī Rundāles pils pārvaldnieks Imants Lancmanis, kurš vāc materiālus par Jaunlaicenes un citām muižām Latvijā. Sākumā S.Jankovskai bija zināms tikai, ka pirmais Jaunlaicenes muižas īpašnieks Johans Gotlībs fon Volfs ir dzimis 1705.gadā. Bērnu viņam nebija, tāpēc muižu atstāja brālim Zigismundam Ādamam, kuram bija desmit bērni. Tie veido atzarus uz dažādām muižām Alūksnes un citos rajonos.
Meita Klementīne Marija precējusies ar Veselavas muižas baronu Johannu Kristofu fon Kampenhausu. Viņš savā dienasgrāmatā raksta, ka sieva pēc katra bērna ir kļuvusi vēl skaistāka un pēc piektā dēla ir īsti uzplaukusi. Viņai izveidota pastaigu taka un atpūtas vieta, kas nosaukta par Klementīnes mieru. Tajā stādīti ozoli pēc katra bērna piedzimšanas.
Dzimtā ir Ernsta Glika mazmazmazmeita
Interesants ir fakts, ka dzimtas kokā redzams Johans Ernsts Gliks. Viņa meita Elizabete bijusi galma dāma Krievijas cara galmā un apprecējusies ar lieladmirāli. E.Glika mazmazmazmeita Emīlija Sofija Henriete apprecējusies ar Jozefu Albertu Otto fon Volfu. Viņi bijuši Jaunlaicenes muižas mantinieki. Savdabīga sieviete bijusi Marija Elena Augusta Luīze fon Volfa. Viņa dibinājusi Tartu slimnīcu, jo bijusi izteikti žēlsirdīga. Daudzi pacienti esot viņai pateicīgi ne tikai par to, ka par saviem līdzekļiem ārstējusi, bet arī palīdzējusi izdzīvot un iegūt izglītību bāreņiem.
Muižas manēžā – tautas nams
Stendā ir karte, kurā redzamas visas Volfu dzimtas muižas, kā arī informācija par tām. Igaunijā un Latvijā Volfu dzimtai piederējušas apmēram 90 muižas. S.Jankovska ir apzinājusi vairāk nekā 30 muižas. Viņa vākusi jaunlaiceniešu atmiņas par muižu. I.Lancmanis atsūtījis arhitekta Krauzes zīmējumu, kurā redzams muižas plāns 1787.gadā. Ir arī 1904.gada plāns ar ēku sarakstu. Pēc tiem pētīja un salīdzināja ēkas, kas ir saglabājušās dabā, mākslinieks Rauls Zitmanis gleznojis tās, kuru vairs nav.
“Kad sākusies zemes reforma, bijušo zirgu manēžas ēku atdeva Biškopības biedrībai, lai tajā iekārtotu tautas namu. Saimnieki veduši dēļus, lai varētu grīdu ieklāt. Katrs veda tādus, kādi viņam bija, tāpēc tā ir no platiem, īsiem, gariem un šauriem. Tāda tā ir saglabājusies tautas namā vēl tagad,” atgādina S.Jankovska.
Muižu nojauca un pārdeva būvmateriāliem
Ēka, kurā izvietota vēstures istaba, bijusi muižkunga māja. Daudzas ēkas nav saglabājušās. Bijusi arī liela siltumnīca un malkas dārzs, par ko saglabājušās interesantas atmiņas. Biškopības biedrība tā teritorijā vēlējusies audzēt stādus, bet tas bijis bruģēts ar galvas lieluma akmeņiem. Tos izlauzt būtu grūti, turklāt vajadzētu daudz laika, tāpēc no šīs ieceres atteicās. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados dārznieka māja nodegusi. Tajā bijusi pirmā ciema padome. Siltumnīcai muižas laikos apkārt bijusi sēta, kurai cauri vai pāri nav ticis ne suns, ne kaķis.
“Jaunlaicenes muižu nojauca būvmateriālos un pārdeva. Acīmredzot kāds ir nopircis apaļo krāsni, kura bijusi kā skaists puķu pods. Kad tas saplaisāja, lauskas izmeta. Tagad tās redzamas pie ekspozīcijas,” norāda S.Jankovska.
Protams, ir žēl, ka nekas nav palicis no Jaunlaicenes muižas, kas bijusi skaista ēka. Pēc tās nojaukšanas lielākos akmeņus no drupām saimnieki veduši prom un izmantojuši savās saimniecībās. Ap muižu bijis izkopts parks, pilns ar kastaņām. Tās 1940.gada bargajā ziemā izsalušas. 1911.gada fotogrāfijā redzams, ka dīķī uz saliņas bijusi mājiņa bērnu vasaras atpūtai. Uz to nokļuva ar prāmi.
Ko baroni devuši attīstībai?
Katru dienu muižā strādājuši 143 īstenieki, tas nozīmē – zemnieki ar zirgiem. Tikpat daudz bijuši otrinieki – zemnieki ar darbarīkiem un 100 kārtnieces – sievietes, kuras strādāja lopkopībā. Muižas saimniecība aizņēmusi lielu teritoriju.
“Tas ir vēstures posms latviešu cilvēku dzīvē. To pētīt mani pamudināja Piļu un muižu asociācija. Kad pirms diviem gadiem sāku strādāt, man piļu un muižu apceļotājiem bija jāstāsta par Jaunlaicenes muižu. Materiāli bija, bet gribējās izzināt pamatīgāk un dziļāk,” atzīst S.Jankovska. Viņa vēlas iepazīt baronus kā cilvēkus. Gadu gaitā ir aizmirsti aizvainojumi, tāpēc tagad var vērtēt, ko viņi ir devuši pagasta un valsts attīstībā, izglītības veicināšanā. Jaunlaicenes pagastā bijušas trīs skolas, to celtniecību veicinājuši baroni.
***
Fakti
Baronu Volfu dzimta Jaunlaiceni nopirka no grāfa Voroncova un dzīvoja tur līdz 1917.gadam.
Muižas apbūves pirmsākumi datējami ar 17.gadsimtu. Toreiz tur bijusi dzīvojamā māja un sakņu dārzs.
1789.gadā projektēta un pēc tam būvēta kungu māja – divstāvu ēka. To 1920.gadā nojauca un pārdeva. Tagad tur atrodas estrāde.
Muižas apbūve liecina, ka muižā bijusi attīstīta zemkopība un lopkopība. Divdesmitā gadsimta sākumā Volfiem bija pienotava, liela rija, vairākas klētis, plaši pagrabi, kūtis, staļļi, liels ābeļdārzs un dārzniecība. Pārsvarā visas ēkas bija būvētas no laukakmeņiem un ķieģeļiem, bija arī divas guļbūves ēkas.
