Romāns turpinājumos. 23. Viņa dzīvojusi pieticībā un izsmalcināto dzīvi nepazīst. Ko vēlēsies uzzināt šī bērna pasūtītāja? Apmierināt ziņkāri, uzzināt viņas – tagadējās Vitas – dzīves datus, izjūtas? Diezin vai tas ir galvenais.
Romāns turpinājumos.23.
Viņa dzīvojusi pieticībā un izsmalcināto dzīvi nepazīst. Ko vēlēsies uzzināt šī bērna pasūtītāja? Apmierināt ziņkāri, uzzināt viņas – tagadējās Vitas – dzīves datus, izjūtas? Diezin vai tas ir galvenais. Noskaidrot, vai viņa ir pret briestošo augli pietiekoši iejūtīga, vai neienīst to, vai jūtas tāpat kā nēsājot savu bērnu? Varbūt viņai – tai, kuru Vita šodien iepazīs, ir kādas savas problēmas, ko abas varētu pārrunāt? Varbūt ir tikai ziņkārība redzēt, kāds izskatās tas inkubators, kura uzturēšana ģimenei izmaksā krietnus izdevumus? Ak, kaut tā nebūtu sieviete ar kaut kādām pretenzijām un dzīves pārlutināta būtne, kas bērnu gaida kā kādu lelli vai ģimenes kopā saturētāju! Kaut viņa būtu tāda, kura Vitai iepatiktos un kurai patiktu viņa! Iespējams, ka arī tā sieviete naktīs jūk vai prātā, gaidot sava ģenētiskā bērna piedzimšanu, baiļojas, streso. Kādas tagad ir viņas attiecības ar vīru? Ko dara tā ģimene, gaidot un raizējoties par iespējamām komplikācijām it kā svešās grūtniecības laikā? Varbūt viņiem visiem ir vienādi sarežģīti dzīvot šinī deviņus mēnešus garajā dzīves maratonā? Dažādas domas Vitu ir apciemojušas nomodā un sapņos. Biežāk viņas sapņos sajaukusies tagadne ar pagātni. Nesen viņa redzēja sapni, ka bērns, kuru viņa iznēsā, ir jau piedzimis un atrodas blakus un tūliņ viņu aiznesīs projām. Tas nelikās labs sapnis. Viņai likās, ka bērns ir viņas Rihards, kuru atņems. Sapņu saturu viņa atstāstīja psiholoģei, kura visam radusi pamatotu izskaidrojumu, un nomierinājusi Vitu. Vai arī to sievieti moka sapņi? Varbūt pēc šīs tikšanās viņas abas iegūs pozitīvas emocijas un mierīgus sapņus ar laimīgu pamošanos. Iveta ierodas ar vairāku stundu nokavēšanos. Viss viņā liecina par satraukumu, nedrošību. Var redzēt, ka viņa nervozē, varbūt nezina, kā izturēties, kā uzrunāt savu izpalīdzi. Vitas samulsums drīz izplēnē kā uguns liesmas oglēs, viņa izrādās emocionāli stabilāka un uzņem ienācēju kā situācijas noteicēja: “Iepazīsimies! Apsēžaties! Te ir ērti krēsli,” viņa saka, sniedzot roku.
“Jūs vēlējāties šo satikšanos, un arī man nekas nebija pretī. Es jūs gaidīju. Vita Avota, tā mani sauc šinī iestādē.”
“Esmu Iveta.” Viņa neveikli apsēžas uz mīkstā krēsla pašas maliņas, pārlaižot skatienu istabai.
