Alūksnietes Ausmas Taurmanes mūžu visu laiku ir caurvijusi dziesma – kopš bērnības un arī tagad, dziedot Alūksnes senioru korī “Brūklenājs”.
Alūksnietes Ausmas Taurmanes mūžu visu laiku ir caurvijusi dziesma – kopš bērnības un arī tagad, dziedot Alūksnes senioru korī “Brūklenājs”. A.Taurmanei ļoti patīk dziedāt, jo tā ir iespēja apliecināt sevi un koncertējot iepazīt daudz skaistu vietu ne tikai Latvijā.
A.Taurmanes tēva mājas ir Apes pilsētas “Jaunlaurenēs”, kur vecākiem bija sava zemnieku saimniecība. “Tēvam un mātei bijām piecas meitas un divi dēli. Mūsu ģimenē dzīvoja arī vecmāmiņa – Minna Kramiņa. Viņai bija īpaša nozīme bērnu audzināšanā un garīgās dzīves veidošanā. Vecmāmiņai bija daudzi talanti, kuri izpaudās rokdarbos, bet sirdij tuvas bija arī dziesmas – gan garīgās, gan tautasdziesmas. Tās viņa dziedāja, strādājot pie ratiņa, arī svētdienu rītos savā istabā kopā ar bērniem. Vecmāmiņai bija dziesmu grāmata un liela, ādas vākos iešūta Bībele, kuru viņa lasīja skaļi un tulkoja pēc savas saprašanas. Viņas garīgais mantojums saglabājies man kā ceļamaize visam mūžam,” atzīst alūksniete.
Bērnības paradīze – tēva mājās
A.Taurmane stāsta, ka ģimenē visi bija dziedātāji, it īpaši vecāki, tādēļ arī pašai dziesma ir tuva kopš bērnības. “Tēvam bija baritons, mātei – soprāns. Brīvos brīžos, svētdienās vai ģimenes saietos tēvs spēlēja vijoli, bet vēlākos gados cītaru spēlēja mana vecākā māsa Velta. Tēvam un mātei, dziedot duetā, ļoti jauki saskanēja balsis. Viņi dziedāja skaistas un senlaicīgas dziesmas, kuru izpildījums izpelnījās atzinību starp radiem. Tēvam vienmēr bija savs vērtību mērs, ja bija runa par naudu, mantu vai citu ieguvumu. Viņš uzskatīja, ka lielākā dzīves vērtība ir bērni un ar saviem bērniem ļoti lepojās. “Redz, kur mana bagātība!” – un norādīja uz mums, bērniem, sarunājoties ar radiniekiem,” saka A.Taurmane.
Par tēva mājās pavadīto laiku A.Taurmanei ir daudz atmiņu. Tur viņa priecājās par bagātīgiem krāšņuma kokiem, ozolu gatvi, kas robežojās ar kaimiņu māju kļavām, liepām, akācijām, jasmīnu un ceriņu krūmiem. Tuvu namdurvīm acis priecēja māmiņas stādītā sarkanā krūmu roze, kura smaržoja un kuploja gadu no gada. Bet visam pāri jau trešo gadu simteni – vecvectēva stādītais ozols. “To varētu saukt pat par dižozolu, kurš kā sargādams, kā satvert un saturēt gribēdams izpletis savas zaru rokas pāri visam dārzam un mājai,” uzsver A.Taurmane.
Mūžu velta finansistes darbam
A.Taurmane ir augusi lielā ģimenē, kur ar visu bija jādalās un jārūpējas citam par citu, jābūt atbildīgam. Tas viņā ir ieaudzinājis atbildību, rūpes par citiem cilvēkiem. Tomēr dzīve Ausmu nav arī žēlojusi. Īpaši grūti bija tad, kad pietrūka vecāku gādības un mīlestības. “Māmiņa nomira ar tīfu, bet tēvu izsūtīja uz Krieviju, Vologdas apgabalu. Tā arī viņš neatgriezās mājās. Vecāko brāli iesauca leģionā, par ko viņš dabūja ciest atgriežoties, jo viņu izsūtīja uz Kolimu. No turienes viņš atgriezās ar veselības problēmām, tomēr garā nesalauzts. Paldies Dievam, ka toreiz mūsu ģimenē palika vecmāmiņa. Viņa bija kā ģimenes sargātāja, kā padomdevēja, nesavtīgi atdodot mums savu labestību un mīlestību. Viņa nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam,” saka A.Taurmane.
Pēc Dāvja Ozoliņa vidusskolas 7.klases absolvēšanas A.Taurmane iestājās Rīgas pilsētas 23. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā, pēc tam – Rīgas Bankas uzskaites un kredīta tehnikumā, iegūstot finansistes specialitāti. Paralēli mācībām viņa strādāja arī Rīgas papīru izstrādājumu kombinātā.
Pēc tehnikuma viņu norīkoja darbā Apes rajona Valsts apdrošināšanas inspekcijā. Apes rajonu 1956.gadā likvidēja, tāpēc A.Taurmani pārcēla darbā Alūksnes rajona apdrošināšanas inspekcijā par inspektori, tad – vecāko inspektori, pēc tam – par inspekcijas priekšnieci. Šos pienākumus viņa pildīja līdz 1990.gadam, bet pēc aiziešanas pensijā vēl astoņus gadus strādāja par apdrošināšanas aģenti. Darba mūžā ir saņēmusi arī valdības apbalvojumus – “Finansu darba teicamnieks” un “Darba veterāns”.
32 gadus dziedāja “Dzelmē”
A.Taurmane atzīst, ka dziesmu ir iemīlējusi jau kopš ganu gaitām, kad varēja, neviena netraucēta, izdziedāties pēc sirds patikas. Alūksnē viņa savulaik ir dziedājusi sieviešu korī, tad – jauktajā korī, bet visilgāk – 32 gadus – korī “Dzelme”. Tagad jau desmit gadus dzied “Brūklenājā”.
“Ar kori esmu saistīta jau kopš pamatskolas, kad mana pirmā dziedāšanas skolotāja bija Rasma Jānīte. Viņas vadībā mēs gatavojām priekšnesumus klases vakariem, dziedājām duetā, korī. Tagad brīnos par savu spēju tik ilgi dziedāt vienā korī – “Dzelmē”, bet laikam jau jaunība un dziedāšanas prieks bija stiprāks par visu. Kā dziesmā teikts: “Kamēr cilvēks dzied, viņš dzīvo – dzīvās sirdīs dziesmas mūžs”,” spriež alūksniete.
Viņa atceras, ka sākotnēji “Dzelmi” vadīja Jānis Kravalis, bet koncertmeistare bija Ināra Kravale, vēlāk I.Kravale bija diriģente. “Laiks, ko pavadīju “Dzelmē” kopā ar dziesmu, manā dzīvē bija aizraujošs un garīgi bagāts. Tolaik guvām panākumus koru skatēs, sniedzām koncertus, daudz ceļojām un koncertējām Krievijā. Vēl joprojām īpaši atmiņā palicis brauciens uz Uļjanovsku, acīm neaptveramais Volgas plašums, karstā krievu pirts pēc garā ceļa un viesmīlīgā uzņemšana. Korim ieguvām Tautas kolektīva nosaukumu. Mums valdība piešķīra krūšu nozīmīti “Mākslinieciskās pašdarbības teicamnieks”,” lepojas A.Taurmane. Tagad viņa ir pateicīga I. un J.Kravaļiem par viņu uzņēmību un aktivitāti, vadot kori, dodoties uz koncertiem un ekskursijās.
Apvieno abus vaļaspriekus
Daudz labu vārdu A.Taurmane saka arī par “Brūklenāja” diriģenti Sarmīti Brīdaku. Šajā korī A.Taurmane dzied jau desmito gadu. “Uzskatu, ka Sarmītei ir patiesi lielas darba spējas un enerģija mācīt, vadīt un mobilizēt skaitliski lielo kori. Viņa prot iemācīt katru noti tīri un pareizi izdziedāt, sadzirdēt katru niansi. Viņa ir iejūtīga, dāsna, labestīga un iecietīga pret katru dziedātāju. Viņa ir mūsu kora dvēsele. Ņemot vērā diriģentes uzņēmību, esam snieguši daudzus koncertus gan Latvijā, gan ārzemēs – Austrijā, Zalcburgas katedrālē. Šis ceļojums mums ļāva iepazīt Vīnes operu, Šenbrūnas pili un parku, kā arī citas vietas. Budapeštā redzējām katedrāli, 12 Svēto baznīcu, Čehijā – Svētā Vites katedrāli. Čehijā baudījām arī siltu minerālūdeni tieši no atradnes. Visu ceļu uz Vīni varējām klausīties brīnišķīgos Mocarta un Štrausa skaņdarbus, vērot fantastiskus dabas skatus, pacelties sniegotu kalnu virsotnēs, braukt ar laivu pazemes klinšu izskalotās ejās, ko daba brīnišķīgi izrotājusi,” ar sajūsmu stāsta A.Taurmane, jo viņai ļoti patīk ceļot. Bet dziedāšana korī ir iespēja apvienot abus vaļaspriekus – gan ceļošanu, gan dziedāšanu.
Ir draudzes Dāmu komitejā
Kopā ar vīru Jāni A.Taurmane ir izaudzinājusi dēlu Arti, kas strādā par mežizstrādes darba vadītāju, bet Ausmas un Jāņa mīlule ir mazmeitiņa Laura Sabīne. A.Taurmane ir iesaistījusies arī Alūksnes pilsētas pensionāru padomes darbā, kur ir valdes priekšsēdētājas vietniece. Bet jau otro gadu A.Taurmane darbojas arī Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes Dāmu komitejā.
“Apmeklējam mājās tos draudzes locekļus, kas sasnieguši 75 gadu vecumu. Apsveicam viņus jubilejās, bet viņi savukārt ir ļoti priecīgi par šādām mūsu rūpēm. Esam rīkojušas labdarības tirdziņu pirms Ziemassvētkiem, mācījušās veidot floristikas darbus. Pagājušajā gadā rīkojām dārza svētkus un cepām parkā pankūkas. Ne visi draudzes locekļi vienmēr atnāk uz dievkalpojumiem, tādēļ šādas kopīgas aktivitātes ir iespēja tuvināties un rosina jauniem darbiem. Ir iecere doties pieredzes apmaiņā uz šādu Dāmu komiteju citā pilsētā,” saka A.Taurmane.
Jautāta, kur gūst neizsīkstošo enerģiju dziedāšanai un citām sabiedriskajām aktivitātēm, Ausma teic, ka enerģiju, spēku un ticību smeļas no Radītāja. “Augstu vērtēju tos cilvēkus, kuriem ir liela pienākuma izjūta, tos, kas izpilda savus solījumus,” uzsver A.Taurmane.
