Nav šaubu, ka katrai vietai ir savas raksturīgās lietas un to kārtība, kuras tās iedzīvotāji uzskata par pašsaprotamām.
Nav šaubu, ka katrai vietai ir savas raksturīgās lietas un to kārtība, kuras tās iedzīvotāji uzskata par pašsaprotamām.
Parasti cilvēki, kas apmetas jaunā vietā, tiek iepazīstināti ar šo pašsaprotamo lietu kārtību, taču izskatās, ka Alūksnē viss notiek citādāk un “pašsaprotamās lietas” iebraucējiem jāiepazīst pašiem ne visai pozitīvā pieredzē.
Konkrētam piemēram gribētos minēt gadījumu ar Alūksnes autoostu, kas apgāza visas manas zināšanas par plašākām “pašsaprotamām lietām” un ļāva iepazīt tikai šejieniešiem “pašsaprotamās lietas”, par kurām informācija netiek sniegta tikai tā iemesla dēļ, ka “to zina visi”.
Diemžēl es šajā kategorijā neietilpu, kad man radās nepieciešamība nodot atpakaļ Alūksnes autoostā jau iepriekš iegādātu biļeti, kas personīgu iemeslu dēļ vairs nebija plānota izmantošanai. Ņemot vērā, ka kases darba laiks bija jau beidzies, kas liedza man nodot biļeti vietā, kurā tā iegādāta, es jau laikus vērsos pie dažādiem autoostas darbiniekiem, lai noskaidrotu par iespējām nodot biļeti un atgriezt kaut daļu no iztērētās summas pirms autobusa atiešanas laika.
To, ka neviena ieteiktā turpmākās rīcības versija nebija pareiza, es uzzināju tikai nākamajā dienā, kad tika izstāstīta “it kā” pareizā versija par rīcību šādās situācijās un es tiku iepazīstināta ar rezultātā izteikto frāzi “to zina visi”.
Runa nav par to, ka no trīs dažādiem Alūksnes autoostas darbiniekiem es saņēmu trīs pilnīgi atšķirīgas turpmākās rīcības versijas, jo galu galā par šo darbinieku kompetenci vajadzētu uztraukties autoostas vadītājam, nevis man. Tomēr atzīšos, ka joprojām brīnos par izteikto frāzi “to zina visi”, jo to nevarēja attiecināt pat uz pašiem autoostas darbiniekiem!
Diemžēl šī nav ne pirmā un, iespējams, arī ne pēdējā situācija, kurā man nāksies uzklausīt frāzi
“to zina visi”, taču es labprāt iepazītos ar to, kas man ir jāzina, dzīvojot Alūksnē. Manis ieteiktais risinājums būtu publicēt “pašsaprotamo lietu” krājumu, lai ikviens iebraucējs zinātu savas tiesības, kas saistītas ar Alūksnē ieviesto kārtību un tās cilvēkiem.
Tas sniegtu priekšstatu arī par to, kādas zināšanas drīkst un kādas nedrīkst prasīt no dažādu iestāžu darbiniekiem, lai rezultātā “pašsaprotama lieta” neliktos apstāklis, kad galvenās zināšanas par kādā iestādē notiekošajiem procesiem ir jāzina cilvēkam, kuram ar tiem ir visai maz sakara.
Starp manām “pašsaprotamajām lietām” ir vēlme, lai tādu gadījumu, kad man nākas saskarties ar tikai Alūksnei un tās iedzīvotājiem raksturīgiem veidojumiem, kas varētu radīt kaitējumu konkrēti manam budžetam vai nervu sistēmai, kļūtu pēc iespējas mazāk.
