Turpinās no 15.aprīļa. Bagātākie ļaudis ar savām ģimenēm brauca ar līnijdroškām vai atsperratiem (ziemā parasti greznās kamanās).
Turpinās no 15.aprīļa
Bagātākie ļaudis ar savām ģimenēm brauca ar līnijdroškām vai atsperratiem (ziemā parasti greznās kamanās). Vienkāršie ļaudis gan parastajos ratos. Arī mana vecmāte bija ļoti dievticīga un arī viņi droši vien ar vectēvu brauca uz baznīcu. Tēvs gan tur negāja, jo allaž bija aizņemts ar darbiem, kaut gan kārtīgs latvietis uzskatīja, ka svētdiena nav domāta darbiem, bet atpūtai. Mamma bija aizņemta ar bērnu aprūpi – brālis jau gan bija lielāks, bet es taču vēl gluži maziņa.
Laiks, ko pavadījām šajās mājās, nebija ilgs, jo atkal bijām spiesti meklēt jaunu saimnieku. Tēvs bija sarunājis rentēt zemi mājas, kuras sauca “Mazgūdikas”, kuras atradās patālu, kādus 8 kilometrus no iepriekšējās dzīvesvietas uz Turnas pusi. Turna ir neliels apdzīvota vieta Ērģemes pagasta teritorijā, bet par Turnu mazliet vēlāk.
7. Dzīve “Mazgūdikās”
Jau pašā sākumā varu piebilst, ka dzīve šajās mājās bija krasi atšķirīga no visām iepriekšējām. Dzīvojamā māja bija vidēja lieluma guļbūvē celta. Mājas atradās meža ielokā un tajās dzīvoja parasti tikai rentnieki. Dzīvojamai mājai bija trīs istabas, virtuve. Vispār jāsaka, ka šī ēka bija pajauna un ļoti labā stāvoklī. Bija arī visas nepieciešamās saimniecības ēkas – kūts, klēts, siena šķūnis, malkas šķūnis un labs pagrabs – vārdu sakot viss normālai dzīvošanai.
Šajās mājās arī mūsu ģimenes dzīve kļuva labāka, turīgāka, arī rente nebija sevišķi liela un tas ļāva mazliet arī iekrāt nākotnei. Arī paši saimnieki bija ļoti saticīgi ļaudis. Viņi dzīvoja atsevišķās mājās, kuras saucās “Lielgūdikas”, pavisam netālu no mūsējām. Runājot par mūsu saimniecību, nevaru īsti pateikt par mājdzīvnieku skaitu, bet to gan atceros, ka zirgi jau bija divi. Vecāki bija sakrājuši naudu un nopirkuši nelielu ķēvīti ar vienu aci vārdā Mailīte. Lai gan zirdziņam redzēšana bija apgrūtināta, tas tomēr netraucēja lauku darbos. Cik atceros, tad “Mazgūdikās” tēvs nopirka nedaudz lietotu divzirgu pļaujmašīnu. Tas jau bija milzīgs atspaids siena sagādē, jo pašiem bija divi zirgi, vismaz šai jomā bijām neatkarīgi.
“Mazgūdikās” nomira mans vectēvs. Atceros garo pajūgu, bērinieku rīkotu, kas viņu no mājām aizveda uz Ērģemes kapiem. Īsi pirms vectēva nāves piedzima mana jaunākā māsa Juta – tas notika 1937.gadā. Tātad mājās bija prieks par jaunās dzīvības atnākšanu, bet drīz šo prieku nomāca pretējas izjūtas par vectēva aiziešanu.
Nemāku īsti pateikt, kas bija par iemeslu tam, ka 1938.gadā Jurģu dienā bijām spiesti atstāt “Mazgūdikas”. Mums visiem dzīve šajās mājās ļoti patika un domāju, ka arī vecākiem no šejienes nācās aizbraukt ar smagu sirdi. Iespējamais iemesls, domāju, bija tas, ka kāds rentnieks solīja saimniekam par tik labām mājām un cilvēcisku attieksmi lielāku rentes maksu un līdz ar to manam tēvam šī vieta tika uzteikta.
Tāds, lūk, bija rentnieka liktenis – dzīve mētāja no vienas vietas uz otru. Tiklīdz dzīve kļuva ģimenei mazliet labāka, tā saimnieks vietu uzteica, jo atradās kāds, kas solīja vairāk.
Turpmāk – vēl
pierakstījis Ansis
