Lai meitu apprecētu.
Lai meitu apprecētu
Ja meita jau precību gados, bet neviena precinieka nav, tad Lieldienās viņai jādodas uz pļavu, kur aug dadži (tie vēl no pagājušās vasaras saglabājušies), un jārunā vārdi:
“Kā dadzīši mani garām nelaiž, pieķeras, tā puisieši mani ierauga, iemīlas, neatstājas, līdz apprecas. Āmen.”
Uz pļavu jādodas vienai, bez draudzenēm. Pārnākot mājās, dadži no apģērba jānolasa, tos liek auduma lupatā, kas apslacīta ar meitas asinīm, lupatu aizsien ar visiem dadžiem tajā. Saini paslēpj prom no visām acīm un glabā tik ilgi, kamēr meita apprecas. Trīs dienas pēc kāzām lupata ir jāizmazgā, bet dadži jāaiznes uz pļavu, kur tie auguši, un tur jāizkaisa, lai aug atkal.
– Vēl šajā pašā nolūkā
Pirms Lieldienām vai ceturtdienā pirms Ziemassvētkiem meitai jāpakāpjas pēc iespējas augstāk līdz saullēktam un pilnā balsī trīsreiz jāizkliedz:
“Puiši, puisīši, raugiet mani, mīliet mani!”
– Lai tavu vīru neviena nevarētu pieburt
Pirmajā trešdienā pēc Lieldienām sievai jāiziet četru ceļu krustojumā. Seja jāvērš pret saulrietu. Jāsakrusto pirmais un ceturtais pirksts katrā rokā un jārunā:
“Ausma Ausmiņa, pacel Saulītes galvu. Asinis Asintiņas, savaldiet miesas kā eņģeļa spalvu. Lai Saulīte mani dzird un redz, Lai Zemes Māte manu lūgšanu četros ceļos klāj un sedz. Manu mīļo (vārds) aiz septiņām atslēgām slēdz. Lai neviens meitietis viņam netiek klāt, lai nav varas pieburt, apdzirdīt, ieēdināt. Neviena cita lai nevar sev blakus guldīt viņu, manu mīļo, labo zelta gabaliņu. Kā no pīles ūdens, no viņa lai adatas nostu birst. Lai apvārdotā sāls izčākst, irst. Lai nav svešām lūgšanām pār viņu varas. Raganas velti var spļaut un asinis vemt. Ne jau viņām būs mana mīļā likteni lemt. Pie galda, pie durvīm, pie logiem un kapsētā velti ir burties. Būs mīļajam uz mani kā krāsnij mūžam kurties. Nevienai citai meitai nebūs viņam klātu sieties tāpat kā akmeņiem nav lemts vairoties. Tāpat kā oglei nekad nebūs ziedēt, nevienam burvim nav lemts mani un mīļo biedēt. Pār manu vīru nevienai citai nebūs valdīt, tāpēc nevajag velti meitiešiem uz viņu gaidīt. Vakar, šodien un rītu. Tikai es mīļajam sirdī mītu. Āmen.”
Runājot pēdējos vārdus, sakrustotos pirkstus laiž vaļā.
– Ja vīrs mīl gan sievu, gan mīļāko
Buramvārdi, ko pie sevis sievai jārunā vēl un vēl:
“Ai, jūs, velīši, ai, jūs, mironīši. Zemītē mīļajā jūs guļat, balto saulīti neredzat. Ne no lietus, ne sala jums bail, ne ilgas pēc gaismas, ne cilvēka jūsos gail. Lai arī Dieva kalps (vārds) pēc Dieva kalpones (vārds) nekalst, redzēt nealkst. Lai no viņas vārdiem nebaidās, lai pie viena galda nesēžas, vienā gultā ar (vārds) lai neguļas. Lai viņas lūpas vairs nebučo, nemīļo, lai viņas vārdu nepiemin. (Vārds) lai (vārds) pamet. Kā vīrs pamet siena kaudzi, kad samet. Neviens manus vārdus neaizrunās, kā kažoku otrādi neizklās. Ne slēdzenes, ne atslēgas nav vārdiem un darbiem maniem. Ne atdarīt būs, ne lauzt. Atslēga. Slēdzene. Mēle. Āmen. Āmen. Āmen.”
Natālija Stepanova, “Lielā buramvārdu grāmata”, Maskava, 2005.; no krievu valodas tulkojusi
