Vasarā Gaujienas speciālajā internātskolā plānots remonts. Vienlaikus šī ēka ir mājvieta arī Alūksnes rajonā vienīgās bērnunama – patversmes iemītniekiem, tāpēc aktuāls kļūst jautājums par šo bērnu dzīvesvietu remonta laikā.
Vasarā Gaujienas speciālajā internātskolā plānots remonts. Vienlaikus šī ēka ir mājvieta arī Alūksnes rajonā vienīgās bērnunama – patversmes iemītniekiem, tāpēc aktuāls kļūst jautājums par šo bērnu dzīvesvietu remonta laikā.
“Mēs plānojam remontēt visu virtuves bloku – gan ēdamzāli, gan virtuvi, nomainot visas iekārtas, logus un veicot šajā ēkas daļā pamatīgu pārbūvi. Diemžēl remontdarbi ilgs no jūnija vidus līdz pat augusta beigām, tas nozīmē, ka bērniem uz visu vasaru jāmeklē cita atrašanās vieta,” stāsta Gaujienas speciālās internātskolas un bērnunama – patversmes direktore Mudīte Reigase.
Alūksnes rajona padomes galvenā speciāliste sociālajos jautājumos Vija Vārtukapteine saka, ka viens problēmas risinājums varētu būt atbalsta ģimenes, pie kurām šajā gadījumā varētu vērsties pēc palīdzības, taču Alūksnes rajonā šādu ģimeņu oficiāli nav. Arī M.Reigase atzīst, ka līdz šim bērni ir ciemojušies dažādās ģimenēs nedēļas nogalē vai brīvdienās, taču īstā atbalsta ģimenē neviens nav uzturējies. “Iepriekšējos gados mums šādu problēmu nebija, tāpēc vajadzība pēc ģimenēm, kuras veiktu atbalsta ģimeņu funkciju, nebija tik izteikta,” viņa saka.
Pirms mēneša V.Vārtukapteine aicināja Alūksnes rajona pašvaldības apzināt šajā bērnunamā – patversmē esošos bērnus, kas nāk no viņu pašvaldībām, lai rastu kopīgu risinājumu šo bērnu iespējamajai dzīvesvietai vasarā. “Šobrīd es nevaru pateikt, vai kāda pašvaldība ir darījusi kaut ko, jo šāda informācija vēl nav apkopota, pašvaldībām tiek nosūtītas oficiālas vēstules ar šādu lūgumu,” viņa saka.
V.Vārtukapteine stāsta, ka ir atsaukušās ģimenes, kuras labprāt uzņemtos atbildību par kādu bērnu vasarā, taču konkrētu risinājumu vēl neesot. Arī M.Reigase informē, ka dažas ģimenes izrādījušas atsaucību un izteikušas vēlmi paņemt kādu bērnu vasarā savā aprūpē.
“Tās ir ģimenes, ar kurām esam sadarbojušies jau iepriekš, taču reāla dzīvesvieta vasaras laikā nevienam bērnam vēl nav atrasta,” saka Vija Vārtukapteine.
Mudīte Reigase domā, ka šajā gadījumā cilvēku atsaucība un vēlme, kā arī iespējas palīdzēt būtu neatsveramas.
“Pavisam mājvieta vasarā jāatrod 30 bērniem, no kuriem puse vēl ir pirmsskolas vecumā. Gluži 30 ģimenes mēs nemeklējam, jo starp bērniem ir brāļi un māsas, kuriem dzīvošana dažādās ģimenēs nebūtu vēlama. Nevar cerēt, ka visi bērni varēs dzīvot kādā ģimenē, taču iespēja pavadīt vasaru citā vidē būtu vēlama, it sevišķi tiem, kas nekad nav tikuši pie iespējas izbaudīt ģimenes vidi,” viņa saka.
Par vienu iemeslu, kāpēc līdz šim Alūksnes rajona iedzīvotāji nav izrādījuši vēlmi kļūt par atbalsta ģimeni, V.Vārtukapteine min sociālos apstākļus.
“Ir cilvēki, kuri labprāt palīdzētu šiem bērniem, taču tam ir vajadzīgi līdzekļi un dzīvojamā platība. Līdz šim Alūksnes rajonā atbalsta ģimeņu nav bijis, tāpēc arī nav risināts finansiāls atbalsts šīm ģimenēm, kas ir katras pašvaldības pārziņā,” viņa saka.
V.Vārtukapteine min arī citus negatīvos aspektus, piemēram, emocionālo, kad šķiršanās no jau iemīļota bērna var būt pārāk sāpīga. Viņasprāt, tas arī varētu būt galvenais iemesls, kāpēc cilvēki baidās no šādām saistībām.
M.Reigase atzīst, ka šāda palīdzība ir atbildība, taču ne turpmākās saistības.
“Šoreiz palīdzība mums patiešām ir vajadzīga, taču tas nenozīmē, ka šai sadarbībai būs jāturpinās, ja attiecīgā ģimene to vairs nevēlēsies,” viņa saka.
Arī V.Vārtukapteine uzskata, ka šāda palīdzība vairāk līdzinās labdarībai, jo vienīgais, ko cilvēks iegūst, ir nevis materiālais labums, bet apziņa, ka esi kādam palīdzējis.
