Līdz ar pavasara atnākšanu domas arvien vairāk kavējas pie laukiem. Tā ir tāda dīvaina rosība, kas iemājo cilvēkā, liekot aizstaigāt līdz dārzam un nedaudz pukoties, ja tajā vēl pārlieku daudz mitruma.
Līdz ar pavasara atnākšanu domas arvien vairāk kavējas pie laukiem. Tā ir tāda dīvaina rosība, kas iemājo cilvēkā, liekot aizstaigāt līdz dārzam un nedaudz pukoties, ja tajā vēl pārlieku daudz mitruma. Tā mudina pieskarties ābeļu, plūmju un ķiršu zariem, lai modinātu snaudošos pumpurus.
Tomēr pavasaris nav tikai manas mazās mikropasaules atmodināšana. Tas skubina domāt arī par to, cik šajā pavasarī būs to cilvēku, kas sēs un ecēs, pļaus un atkal stādīs. Pirms pieciem gadiem notikušās lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti liecina, ka laukos kopumā lauksaimnieciskās produkcijas ražošanā bija iesaistīti 45 procenti no visiem lauku iedzīvotājiem. No 1996. līdz 2003.gadam lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits ir sarucis vēl par 3,2 procentiem. Tas nozīmē, ka jau pirms pieciem gadiem ar lauksaimniecību nodarbojās nedaudz mazāk par pusi no visiem laukos dzīvojošajiem. Kāpēc tā notiek? Atbilde nav tālu jāmeklē, jo daļa lauku cilvēku izvēlas dzīvot pilsētā vai dodas peļņā uz ārzemēm. Iespējams, ka ir cilvēki, kurus šāda lauku aina tikai iepriecina, proti, ja laucinieku skaits samazinās, ar laukiem saistās mazāk rūpju. Mums taču visiem labi zināms teiciens, ka tur, kur nav cilvēku, tur nav arī problēmu.
Tomēr šāds uzskats, manuprāt, ir absurds, jo laukos cilvēki būs vienmēr. Kamēr ministri un partijas spēlēs savas politiskās spēles, galvenokārt domājot par savu tēlu uz politiskās skatuves, laukos ļaudis iedarbinās sējmašīnas un traktorus, ņems rokās lāpstas un grābekļus, lai dotos atmodināt zemi. Viņi rakstīs lielākus un mazākus projektus, plānojot savas saimniecības nākotni, veidos viesu mājas un gādās, lai kāds bērns izvēlētos ar laukiem saistītu arodu.
Pēc garās darba dienas lauku vīri un sievas pirms laišanās miegā uz brīdi ieslēgs televizoru un ar smaidu uz lūpām ieklausīsies Saeimas ļaužu uzskatos, bet, izslēguši televizoru, pie sevis noteiks: “Tuvojas vēlēšanas, tāpēc varasvīri vēlas atkal kļūt labi vēlētāju acīs!” Tiekoties ar lauku cilvēkiem, esmu pārliecinājusies, ka viņiem neatliek laika garām diskusijām, jo saimniecībā darbs dzen darbu. Šie ļaudis dzīvē raugās caur realitātes brillēm, nevis ļaujas murgainām fantāzijām. Viņi nemeklē skabargu otra acīs, paši savās baļķi neredzot, kā tas novērojams politisko virsotņu ambiciozajās kaislībās. Nevienam zemniekam noteikti neienāktu prātā dažus mēnešus pirms ražas novākšanas tā vienkārši atmest visam ar roku: lai notiek, kas notikdams, pēc manis kaut vai ūdensplūdi. Esmu pārliecināta, viņi nekad nerīkotos tā, kā to atļaujas seši valsts ministri, jo cilvēkiem, kas mīl zemi un to kopj, ir daudz lielāka atbildība par to, kas rudenī izaugs. Varbūt politiķiem jādodas mācībā pie zemniekiem. Pacietību, izturību, spītību un sapratni viņi noteikti varēs no viņiem iemācīties.
