Spilgtākais iespaids, kas radies no pirmās tikšanās reizes ar Ilzi Verneru, ir iekšējā stabilitāte, kas izpaužas dziļā pārliecībā par sevis izvirzītajiem mērķiem un spēju tos realizēt.
Spilgtākais iespaids, kas radies no pirmās tikšanās reizes ar Ilzi Verneru, ir iekšējā stabilitāte, kas izpaužas dziļā pārliecībā par sevis izvirzītajiem mērķiem un spēju tos realizēt.
Sajūta, ka Ilze zina, ko grib un kā to iegūt, laika gaitā neizzūd, tāpēc likās būtiski piefiksēt viņas šā brīža izjūtas un mērķus, lai pēc gadiem varētu pārliecināties, ka, jā – pirmais iespaids šajā gadījumā izrādījies nekļūdīgs.
Ilze šobrīd mācās Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas 12.klasē. Arī pirms šīs izglītības iestādes viņa par savu mācību vietu ir izvēlējusies Alūksni, apmeklējot Alūksnes pilsētas sākumskolu, lai gan Ilzes mājas vienmēr ir atradušās Alsviķu pagastā.
“Esmu atbildīga par ģimenes māju, jo ne māsas, ne mamma, ne brālis tajās vairs nedzīvo,” viņa stāsta. Ilzes mamma jau otro gadu strādā Īrijā, viena māsa dzīvo Vācijā, savukārt pārējie ģimenes locekļi apmetušies uz dzīvi tepat Latvijā. Viņa atzīst, ka patstāvīga bijusi vienmēr, taču šī situācija likusi viņai kļūt vēl patstāvīgākai, jo, lai gan Ilze dzīvo kopā ar radiniekiem, visa atbildība gulstas uz viņas pleciem.
Ilze ģimenē ir pati jaunākā, taču izbaudīt visas ar šo apstākli saistītās priekšrocības tā arī nav sanācis.
“Kad mācījos vienā no pamatskolas pirmajām klasītēm, vecākajai māsai piedzima mazulis. Ņemot vērā, ka tobrīd vēl visi dzīvojām kopā, man jau agri nācās uzņemties atbildību, pieskatot māsas bērnu, tāpēc īstu jaunākā ģimenes locekļa sajūtu nav iznācis baudīt,” viņa atzīst.
Lai gan šobrīd ģimene kopā vairs nedzīvo, Ilze atzīst, ka ģimeni visvairāk raksturo savstarpējais atbalsts un palīdzība. Diemžēl šobrīd viņiem nesanāk pavadīt laiku kopā, taču viena spilgtākā bērnības atmiņa viņai saistās ar visas ģimenes izbraukumu pie jūras.
“Šādu kopīgu brīžu man ļoti pietrūkst, taču tagad katram ir savi pienākumi, kas uzliek atbildību un neļauj tik vienkārši izbrīvēt laiku atpūtai,” stāsta Ilze.
Izveido pamatu turpmākajam
Šobrīd starp viņas galvenajiem mērķiem ir izglītība. “Laba izglītība piešķir dzīvei zināmu stabilitāti un pamatu turpmākajai darbībai,” uzskata Ilze. Viņasprāt, izglītība ir sākumpunkts, no kura izriet visas tālākās ieceres un veidi, kā tās realizēt. “Ja nebūs izglītības, sasniegt izvirzītos mērķus būs daudz grūtāk,” saka Ilze.
Lai gan laba izglītība arī ir viņas vērtība, Ilze neuzskata to par rādītāju, pēc kā vērtēt cilvēkus. “Man daudz būtiskāka ir cilvēka mērķtiecība. Ja cilvēks būs mērķtiecīgs, viņš atradīs veidu, kā paveikt ieplānoto un realizēt visas ieceres līdz galam pat tad, ja šīs formālās izglītības nebūs,” saka Ilze.
Viņasprāt, mērķtiecība ir viņas pašas raksturīgākā īpašība, kas ļauj realizēt pat visnenozīmīgākos plānus. “Svarīgi ir nevis kaut ko darīt, bet to, ko dari, izdarīt līdz galam. Dažiem liekas, ka var atļauties aizmirst par it kā ārēji maznozīmīgām iecerēm, taču tieši to realizēšana tuvina tam lielajam mērķim. Tie mazie plāni ir kā pakāpieni, kas pamazām aizved līdz lielajam, tāpēc, atsakoties no viena vai otra, var sākt zust pamats, uz kura balstīties, sniedzoties pretī kam nozīmīgākam un svarīgākam,” saka Ilze.
Šobrīd viņai galvenais ir pabeigt ģimnāziju un sākt studijas kādā augstskolā izvēlētajā jomā. Lēmums par interesējošo jomu pieņemts pēc pagājušās vasaras, kad Ilze strādājusi kādā Īrijas viesnīcā par oficianti. Tas ļāvis viņai atskārst, ka savu nākotni vēlas saistīt ar tūrismu un viesnīcu biznesu.
“Šī pieredze man deva iespēju paskatīties uz viesnīcas iekšējiem procesiem ne no klienta, bet darbinieka skatpunkta. Tēmu par viesnīcu biznesu izvēlējos arī savam zinātniskajam darbam šajā gadā, iepazīstot viesnīcu nianses Latvijā,” viņa stāsta.
Ilze ir pārliecināta par savu izvēli, lai gan atzīst, ka tuvs joprojām ir bērnības sapnis par interjera dizaineres karjeru. “Tas, ka šobrīd esmu izvēlējusies studēt tūrismu un viesnīcu biznesu, nenozīmē, ka esmu aizmirsusi par šo bērnības sapni. Vienmēr ir primārais mērķis, kura sasniegšanai tiek veltīti visi spēki, taču tas nenozīmē, ka tāpēc tiek aizmirsti pārējie,” viņa uzskata.
Ar nopietnību un atbildību
Ilzei ir svarīgi, lai, veidojot savu dzīvi un pieņemot lēmumus, viņa nenonāktu pretrunās ar sevi. “Mans vienīgais princips ir būt apmierinātai ar sevi, lai viss, ko es daru, iespēju robežās atbilstu manām vēlmēm un neradītu iekšēju diskomforta sajūtu. Protams, var pieļaut kļūdas, kas ir neizbēgami, taču pirms lēmuma pieņemšanas par vienu vai otru rīcību es cenšos radīt sev pārliecību, ka tas ir tieši tas, ko es vēlos, un ka vēlāk man to nenāksies nožēlot,” stāsta Ilze.
Šā iemesla dēļ viņa reti ļaujas emocionāliem impulsiem, jo izdarīt kaut ko emociju iespaidā ir viegli, taču sadzīvot ar sirdsapziņu, ja šāda rīcība izrādījusies nepareiza, ir daudz grūtāk.
“Ir lietas, ko nevar mainīt, tāpēc es cenšos nepakļauties mirkļa emocijām, kas bieži vien ir mānīgas un rada negatīvas sekas,” saka Ilze.
Viņa stāsta, ka ir liels atbalsts draugiem, kas labprāt uzklausa viņas viedokli. “Neapšaubāmi, ka tas ir patīkami, turklāt, ja tieši tavs viedoklis vēl ir palīdzējis kādam rast risinājumu problēmai, tas sniedz milzīgu gandarījumu,” viņa saka.
Ilze savu viedokli necenšas citiem uzspiest ar varu, taču priecājas, ja tas tiek ņemts vērā. Ir gadījumi, kad kāda cita iespaidā tiek mainīts viņas viedoklis vai uzskati kādā jautājumā.
“Man patīk šis process, kurā abas puses ir ieguvējas, ja mijiedarbība ir abpusēja. Tas palīdz veidot attieksmi pret apkārtējo pasauli, kas savukārt veido mani tādu, kāda es esmu,” viņa atzīst.
Cilvēkiem no malas reti kad izdodas izsist viņu no iekšējā līdzsvara, taču ir brīži, kad uznāk nogurums un pesimisms. “Tādos gadījumos es meklēju iespēju aktīvi atpūsties, jo tas ir labākais veids, kā atgūt dzīvesprieku un enerģiju,” stāsta Ilze.
Viņa cenšas nezaudēt savu iekšējo stabilitāti, lai saglabātu gan mērķtiecību, gan atbildības sajūtu, ko uzliek pienākums pret savas nākotnes veidošanu.
“Izklausās ļoti nopietni, bet tāda es esmu. Arī daudzi pieaugušie ir teikuši, ka savam vecumam esmu pārāk nopietna. Taču ir brīži, kad gribas atmest visu nopietnību un ļauties kam negaidītam un nepārdomātam. Tie ir mirkļi, kuriem jāļaujas bez liekas domāšanas un pauzēm, jo saproti – ir jādzīvo,” atzīst Ilze.
