Daba mums vēl nesmaida, lai gan atgriezušies gājputni jau vītero pagalma kokos. Pelēkā dienā negaidītu glāstu dāvā labi vārdi.
Daba mums vēl nesmaida, lai gan atgriezušies gājputni jau vītero pagalma kokos. Pelēkā dienā negaidītu glāstu dāvā labi vārdi.
“Vai zini, kur slēpjas pavasaris? Tas slēpjas acīs. Tas slēpjas domās. Tas slēpjas dziļi sirdī,” tā man cenšas iestāstīt optimistiska paziņa. Nav jau gluži tā, ka viss apkārt pēkšņi iegūst košākas krāsas. Tomēr vārdi krīt sirdī kā silta lietus lāses valgā zemē, un tajā dīgst zaļš pavasara prieks. Tik ļoti spēcinošs un vajadzīgs, kad beidzot izdevies piecelties no slimības gultas. Veros logā, aiz kura vēl nekā nav – pretim pelēkai mājai kaili zari, un smaidu. Pāri namu jumtiem aizbrauc debesis ziliem riteņiem, un viss kļūst zils kā bezgalīgas ilgas.
Gribas pateikt kaut ko labu tiem lielajiem un mazajiem gaidītājiem poliklīnikā, kas atnākuši pie ārsta. Tur var izjust tik daudz sāpju vienkopus, ka gribas ātrāk tikt prom no šīs vietas. Kā lai nesažņaudzas sirds, kad maza meitenīte raudot cenšas pierunāt māti: nerādīsim dakterei ausi! Nezinu, kas bija jāpārcieš puisēnam, bet viņa izmisīgie kliedzieni stindzināja. Pieaugušie, protams, visu pacieš klusējot, tomēr kāda sieviete neizturēja – paģība. Tik daudz lasām par medicīnas attīstību un dažādām atsāpināšanas metodēm, taču šādās reizēs liekas, ka ārsti ir tikpat bezspēcīgi kā pacienti. Var tikai apbrīnot viņu nervu sistēmas stabilitāti un prasmi nomierināt, pārsedzot sāpēm uzmundrinošus vārdus, gaišu smaidu vai dāvājot mazulim konfekti.
Izrādās, ka slimošanai ir arī patīkamāka puse – darbdienas vidū var skatīties televīzijas pārraidi. Tā dzirdēju Andas Līces pārdomas. Katrs viņas vārds ir izdzīvots un izsāpēts, tāpēc patiess. Rakstniece secina, ka cerība ir apslēpta paaudzēs uzkrāta enerģija. Atmodas laiks bija pilns cerību. Uz ko ceram tagad? Uz Eiropas Savienību? Jā, finansiālu atbalstu saņemam, lai Latvijā, sevišķi laukos, ienāktu Eiropas standarti. Tomēr daudzviet līdz tiem vēl ir tikpat tālu kā līdz dienai, kad spēsim saulaini uzsmaidīt sapīkušam pretimnācējam, būt iecietīgi pret citādu viedokli un uzdāvināt oponentam pirmās sniegpulkstenītes. Varbūt kāds kāri tver ziņas par mūsu valsts politiķu kārtējo kašķi, bet man tie ir sen apnikuši. Roka roku mazgā – abas melnas. Nevar būt tā, ka vainīgs tikai viens strīdā iesaistītais.
Cilvēka spēks un vērtība nosakāma tikai tad, kad viņš ir “pliks”. Kad malā nolikti amati, stāvoklis sabiedrībā un nauda, pat draugi un ģimene, tad cilvēks ir tāds, kāds ir patiesībā. Viņa rīcību nosaka pieredze, zināšanas, gara un sirds spēks. Diemžēl par lielāku patiesību uzskatām to, kā citi mūs redz, nevis to, kā paši sevi jūtam. Droši vien tāpēc, ka jau kopš mazotnes ikviens grib justies novērtēts un mīlēts. Tik maz sakām komplimentus un labus vārdus, kas ļauj justies vajadzīgam darbabiedriem, draugiem un paziņām. Tie taču neko nemaksā!
