Romāns turpinājumos. 14. Mājās nāca friziere – manikīre Rudīte, un arī Velda pēc vajadzības varēja, neatejot no darba vietas, sakopt savu ārieni.
Romāns turpinājumos. 14.
Mājās nāca friziere – manikīre Rudīte, un arī Velda pēc vajadzības varēja, neatejot no darba vietas, sakopt savu ārieni. Viņa nekad agrāk nebija atļāvusies tādu luksusdzīvi. Pie Lāčiem dienas ritēja nepiespiesti un bez stresa. Te viņa tika novērtēta un varēja sildīties arī laulāto garīgās pasaules saulītē. Viņi likās ideāls pāris, ja ne slimība…Par to gan te neviens nerunāja. Astrīda no malas izskatījās kā vesela: staigāja pa parku, nodarbojās ar dēlu, tikai nepanesa lielāku fizisko slodzi. Mājas darbos viņai vajadzēja palīgu, un tāpēc pie viņiem strādāja kalpone, un Velda centās būt laba izpalīdze un bērnaukle. Viņa bija pārliecinājusies, ka laulātie mīl viens otru un ir laimīgi. Viņi izskatījās joprojām viens otrā iemīlējušies. Bieži dzīvoklī skanēja klasiskā mūzika, radot maigu un patīkamu fonu. Astrīda vairs nevarēja spēlēt roku vājuma dēļ, un tikai klavieres viesistabas stūrī liecināja, ka kādreiz tās ir skanējušas. Par to Astrīda ar Veldu runāja tikai vienu reizi, un tā bija skumju pilna saruna. Mūziķei zaudēt savas profesionālās iemaņas bija liela traģēdija. Pirmās slimības pazīmes bijušas tieši nespēks rokās. Ko te palīdzētu mierinājuma vārdi? Astrīda saprata, ka var būt sliktāk, un nekādas garantijas jau slimība nedod… Velda centās pēc iespējas mazāk maisīties ģimenei pa kājām, klusu padarīja sev pielīgtos darbus un pati sev likās ideāla kalpone: klusa, izpildīga un neuzbāzīga. Mediņa bija saslimusi un vairs kopt māju nenāca. Velda uzņēmās viena veikt arī mājas uzkopšanas darbus, par to Lāču ģimene bija pateicīga. Divas dienas nedēļā Veldai joprojām bija brīvas, tad viņa centās būt projām, biežāk pie Īvandes, kas bija jāatbalsta ne tikai materiāli. Arī Astrīda uzzināja par Īvandes bezcerīgo stāvokli un solījās parunāt par to ar Teodoru. Varbūt viņš varēja ieteikt jaunajai sievietei kādu darbu, dot kādu padomu. Kādu dienu Veldu uz sarunu uzaicināja pats saimnieks. Tas būšot par kādu darba jautājumu. Velda sev neraksturīgi – nedroši – vēra durvis uz viesistabu. Maz kas varēja slēpties aiz tāda aicinājuma! Varbūt tas, ka viņa pēdējā laikā palīdz māsai, nepatīk darba devējiem? Tas gan netraucēja tiešo pienākumu veikšanu. Tieši otrādi! Viņa tagad strādāja sevišķi apzinīgi un centīgi. Varbūt retāk pasmaidīja un likās ierāvusies sevī? Māsa bija viņas vienīgais tuvais cilvēks, un viņai neklājās labi. Īvandei nebija darba, nebija pat lielu cerību to dabūt. Tikai māsas atbalsts turēja viņu virs ūdens. Viesistabā valdīja miers. Astrīda laikam nesen bija lasījusi kādu žurnālu, tas dusēja viņas klēpī. Teodors sēdēja attālāk un kārtoja kaut kādus papīrus. Dusmīgi vai neapmierināti viņi neizskatījās. Fonā kā parasti skanēja klusināta mūzika.
“Varbūt mums kopā vajadzētu iedzert tēju? Artūrs jau čuč! Tas ir mūsu visu brīvais laiks, lai parunātos. Sen neesam tā dīki kopā ar jums pasēdējuši un parunājušies par dzīvi. Astrīda aizvien man pārmet, ka esmu arī mājās kā dakteris, kas neuzklausa savus padotos. Savas domas jūs laikam vienmēr paturat pie sevis,” saka Teodors. “Darbā, man liekas, gan valda pilnīga demokrātija un koleģiālas attiecības. Parunāsimies par dzīvi un tām problēmām, ar kurām esmu šobrīd aizņemts! Man vajag šoreiz jūsu padomu un palīdzību. Astrīda arī domā, ka saruna nav jāatliek. Patiesībā jautājums tiešām ir ļoti steidzīgs, gandrīz neatliekams.”
“Es tūliņ! Atnesīšu tēju!” Velda dodas uz virtuvi. Astrīda viņai seko: “Paņemsim pie tējas siera cepumus! Saruna tiešām nav paredzēta nepatīkama. Vienkārši tāpat… Tedis grib parunāt par savām darba lietām, uzklausīt jūsu domas. Ir kāds priekšlikums.”
