Romāns turpinājumos. 13. Īvande bija bez profesijas, taču pilsētā izdevās ar Veldas paziņu palīdzību atrast sētnieces vietu un pielīgt pie mājas saimnieka par pieņemamu īres maksu vienistabu dzīvoklīti.
Romāns turpinājumos. 13.
Īvande bija bez profesijas, taču pilsētā izdevās ar Veldas paziņu palīdzību atrast sētnieces vietu un pielīgt pie mājas saimnieka par pieņemamu īres maksu vienistabu dzīvoklīti. Sākumā bija ļoti grūti: bērns palika uz vairākām stundām viens savā redeļu gultiņā. Viņa kopa savu ielas teritoriju, mazgāja kāpņu telpas un pa brīdim skrēja dēlu raudzīt. Viņa strādāja bez izejamām dienām un vēlāk aizvietoja arī kaimiņu mājas sētnieci viņas atvaļinājuma laikā, pārsvarā lielos darbus iekārtojot nakts stundās. Mājas saimniekam jau bija vienalga, kad sētnieces veic savus pienākumus un kad atpūšas. Par laimi ar Rihardu nekas ļauns neatgadījās, puika bija mierīgs, daudz neslimoja, māti, ja nebija aizmidzis, sagaidīja ar platu smaidu, un likās, ka bērns saprot, ka jābūt mierīgam, pacietīgam un jāsamierinās. Viņus abus negaidīja viegla dzīve. Tā viņi dzīvoja: iztikai nopelnīja, atļāvās reizēm arī sīkus prieciņus. Īvandes vājība bija bērnu rotaļlietas. Par tām Rihards aizvien tā priecājās!
Viņam bija sava rotaļlietu pasaule. Kad Rihardam palika trīs gadi, Īvande uzņēmās par atlīdzību dažas stundas dienā savā dzīvoklī pieskatīt arī bērnu no kaimiņiem. Tā nebija tā dzīve, par kuru viņa bija sapņojusi, bet citas taču nebija. Vīriešus viņa turēja pieklājīgā attālumā. Sētniecei draugi neradās, viņa pati arī tos nemeklēja. Bija tikai dzīvokļu kaimiņi, kas padeva labrītu naskajai sētniecei, aizsoļojot garām pa viņas sakopto ielas gabalu. Viņa bija pārāk piesardzīga, baidoties no attiecībām ar dzērājiem un nabagiem, kuru pilsētā netrūka. Reizēm varēja no sirds izrunāties ar Veldu. Tad katras nestais smagums it kā sasummējās un, likās, sadalījās divās daļās, un vienai tika vieglākais. Bieži tā bija Īvande. Māsa viņu un Rihardu žēloja un materiāli atbalstīja, kamēr vien varēja. Viņas bija pieticīgas, grūtībās augušas lauku sievietes un ilgu laiku samierinājās ar to mazumiņu, ko liktenis viņām bija piešķīris. Īvandes pasaule bija grāmatas, lielāko tiesu mīlestības romāni, ceļojumu apraksti, ko viņa ņēma bibliotēkā. Aizmirsdamās nereālajā grāmatu pasaulē, viņa nepamanīja draudus, kas bija nemanot piezagušies. Kādu dienu puslīdz stabilajai sētnieces dzīvei mājas saimnieks un darba devējs pielika punktu. Kaut gan pašai likās, ka ar sētnieces pienākumiem tiek galā gluži labi, saimnieks darbu uzteica bez gariem paskaidrojumiem: “Slikti strādājat, man jūsu pakalpojumus turpmāk nevajag! Saņemsiet algu un divu mēnešu kompensāciju pēc likuma punkta un atbrīvojiet pēc nedēļas dzīvokli! Man ir cits kandidāts. Sieviete tādam smagam darbam neder. Atvainojiet, un paldies par padarīto, bet mēs citādi nevaram!”
Pēc pirmā, krietnā sniegputeņa Īvande tiešām nebija spējusi tikt galā ar sniegu, ko dāsni sūtīja debesis. Arī Rihards jau vairākus mēnešus periodiski tika saaukstēts un ar plaušu karsoni ārstējies slimnīcā. Visa dzīve viņiem bija sagājusi pilnīgā dēlī. Īvande bija arī par lepnu, lai lūgtos saimnieka sapratni, un svešiem cilvēkiem jau bija vienalga, ka kāda vientuļa sieviete ar bērnu ir nonākusi līdz galējam izmisuma stāvoklim un tikpat kā uz ielas: pati vainīga! Katrs pats savas laimes un laikam arī nelaimes kalējs… Viņa neko līdz šim nebija izkalusi. Draugu, kam lūgt palīdzību, viņai pilsētā nebija. Māsa darīja, ko spēja, vai pusi savas algas atdodot viņai. Veldas īrētā istabiņa, kuru viņa bija saglabājusi nenoskārstai vajadzībai, kļuva par viņas un Riharda pagaidu mitekli. Sākās grūts laiks. Visa viņas un dēla dzīve sagriezās kā sniega pārslas putenī. Vēl nesen viņa jutās ja ne laimīga, tad vismaz apmierināta ar to dienu, kuru dzīvoja. Tagad nākotnē nebija gaidāms nekas iepriecinošs. Visas cerības, ka viņa pati saviem spēkiem izaudzinās dēlu, zuda. Drīz piezagās depresija un vienaldzība. Piemērots darbs neradās, bērnudārzos, ko viņa apstaigāja, brīvas vietas Rihardam neatradās. Atlika nolaist rokas un padoties. Dzīvības instinkts, kas viņu turēja virs bezdibeņa, varēja arī zust… arī māsas palīdzība nevarēja turpināties mūžīgi. Izeja bija jāatrod visdrīzākajā laikā, neskatoties ne uz ko.
5. Bagātie arī raud…
Astrīda pārbrauca no slimnīcas, cerību spārnota. Slimība vismaz uz kādu laiku bija atkāpusies, viņa gan staigājot ātri nogura, tomēr bija optimisma pilna. Ar hronisku slimību jāprot sadzīvot mūža garumā. Vajadzēja ievērot ārstu rekomendācijas, dzīvot ar cerībām un labām emocijām, kuras nodrošināt bija vīra Teodora pienākums. Astrīda Veldai uzreiz iepatikās: skaista, maigu raksturu, erudīta sieviete visos dzīves jautājumos. Viņa, redzams, ļoti mīlēja un lutināja dēlu, atdodama sevi ģimenei, laikam jau nojaušot, ka viņai dotais laiks var izrādīties īsāks nekā gribētos. Arī attiecības ar vīru viņa kopa gudri un tālredzīgi. Nekad nedzirdēja, pat ne niecīgāko vārdu pārmaiņu vai kādas lielākas domstarpības. Vienmēr rūpīgi ģērbusies.
