12. Klaudijai meitas likās pieaugušas.
12. Klaudijai meitas likās pieaugušas.
“Tikai cāļi ilgi klukstētājai tekalē pakaļ! Neesmu nekāda perenīca!” tā izmeta Klaudija un drīz par meitām nelikās ne zinis.
Cāļu mātes instinkti viņai tiešām nepiemita. Velda kopš medskolas beigšanas strādāja pilsētā par medmāsu, bet Īvande atrada darbu dārzniecībā pārdesmit kilometru attālumā no pilsētas. Darbs pie augiem, puķēm un ziemas sprēgoņā justies kā vasarā, tas Īvandei patika. Par nelielo naudas summu, ko pēc kāda skaļa strīda uzmeta uz galda Ritvars, viņa drīz nopirka mazu, diezgan nolaistu divistabu mājiņu, ko par tādu varēja nosaukt tikai nosacīti. Viņi – māte un Ritvars – nu bija atpirkušies un izvadījuši pa durvīm uz visiem laikiem abas mājas miera traucētājas, kā ne vienreiz vien dusmās kliedza Ritvars. Jaunā Īvandes mītne bija īsta būdiņa, tomēr ar jumtu, logiem un durvīm, mazu zemes pleķīti. Prasmīgas rokas te varēja izveidot arī cilvēcīgu mājoklīti. Tālākie notikumi Īvandes dzīvē bija trauksmaini. Drīz pie dārzniecības meitenes būdiņas durvīm pieklauvēja, kā Īvandei likās, viņas likteņa sūtītais. Viņai nebija nekādas nobriedušas sievietes dzīves pieredzes: naiva un romantiski noskaņota viņa gaidīja savu sapņu vīrieti un iekrita acīs blakus esošajam dārzniecības strādniekam, vīrietim pēc trīsdesmit, Otomāram. Viņš uz Īvandi sākumā bija kā uzburts, un vīrieša uzmanība meitenei glaimoja. Likās, ka lielā mīlestība beidzot ir klāt. Pārējo darbabiedreņu brīdinājumus, ka Otomārs ir brunču mednieks, ka viņam uz katra rokas pirksta pa vienai brūtei, viņa neņēma vērā, iztulkodama tos par vienkāršu skaudību. Otis Īvandei patika, arī viņas acis jau no paša sākuma meklēja stalto stāvu dārzniecības strādnieku vidū. Īss izrādījās viņu dūdošanas laiks… trauksmaini iesācies, viss tikpat ātri beidzās. Daudz neko no sava spēka un prasmes neielicis mājiņas atjaunošanā, viņš arvien biežāk aizķērās savās darīšanās un nedrošā dzērāja gaitā bieži neatrada vēl nesen apjūsmotās jaunās sievietes būdiņu. Dzīves skola Īvandei bija rūgta, bet pamācoša. Visbeidzot Otomārs nekaunīgi pateica, ka Īvande viņu savā gultā iemānījusi pati, savas actiņas grozot un koķetējot. It kā viņš nebūtu gavilējis: “Ī-īvande, mana mīļā Īvande!”
Deviņus mēnešus pēc viņu īsās kopdzīves sākuma Īvandei piedzima dēls Rihards. Viņa saprata, ka bērns vienai būs arī jāuzaudzina. Mīlestība un naids iet roku rokā, un Īvande sākumā izjuta pret Oti tādu naidu, kādu visā savā dzīvē nepazina. Ja viņš būtu tuvumā, viņa to sistu, skrāpētu, būtu ar mieru pat nogalināt. Tik aizvainots bija jaunās sievietes lepnums. Taču Otomāra atrašanās nebija zināma, un sist un plosīt nebija ko…
Vēlāk šīs jūtas pamazām nomainīja vienaldzība: ka nav, lai nav! Arī dēls vēl ilgi neapjauta, ka bērniem ir arī tēvi. Rihards Otomāram ārējā izskatā nelīdzinājās un ar savu izskatu Īvandei par viņa bioloģisko tēvu neatgādināja. Pēc izskata viņš līdzinājās vectētiņam Kazimiram, un jo auga, jo vairāk. Īvande vēlējās, lai arī dēla raksturs būtu vectēvā atsities. Savu dzīvi viņa ziedos tikai dēlam, vienīgajam, kas vēlāk to pratīs novērtēt. Tik naiva viņa bija bijusi, un nu savu kļūdu vajadzēja izpirkt mātes lomā, audzinot sev mūža atbalstu. Viņa bija vientuļā māte, galvenokārt jūtoties dvēselē vientuļa. Vai būs viegli sisties pa dzīvi, viņa vēl nedomāja. Lai apkārtējie netrītu mēles, Īvande pārdeva iegādāto būdiņu un aizbrauca uz pilsētu pie māsas. Māju cenas tikko bija strauji kāpušas, un Īvandei likās, ka ir ieguvusi veselu bagātību, jo tagad necilās mājas cena daudzkārt pārsniedza pirkuma summu. Arī zemes pleķis tagad bija vērtība.
