Romāns turpinājumos. 11. Kā jau bija pierasts, viņš cieši apkampa dēlēnu, paskaidroja, ka viņam darbiņā vakars, svētki, noskūpstīja uz vaidziņa, pacēla augstu gaisā: “Ar labu nakti, mīlulīt!”.
Romāns turpinājumos. 11.
Kā jau bija pierasts, viņš cieši apkampa dēlēnu, paskaidroja, ka viņam darbiņā vakars, svētki, noskūpstīja uz vaidziņa, pacēla augstu gaisā: “Ar labu nakti, mīlulīt!” Tā viņš sveicinājās arī mājās, no darba pārnākot. Dēls viņam bija ļoti pie sirds. Arī viss brīvais laiks tika ziedots viņam.
Rītos Artūrs gulēja līdz astoņiem un pamodies tēvu mājās vairs nesastapa. Brīnumainā kārtā viņš pa dienu ne par mammu, ne tēti daudz nerunāja, tikai reizēm, kad uznāca mazie niķīši – gribēja braukt pie mammas. Tad ar aizrautīgām rotaļām Veldai nācās novērst zepera uzmanību citā gultnē. Artūrs bija viņu beidzot pieņēmis un sauca par Vedu, droši un uzticības pilns gāja pie viņas rokas pastaigu laikā un raudzījās viņā ar bērnam raksturīgu uzticēšanos. Pamazām viņa veidojās par profesionālu aukli un mājkalpotāju.
5. Katrs savas laimes kalējs…
Īvande pretstatā māsai Veldai nebija ieguvusi speciālo izglītību. Beidzot ļoti sekmīgi vidusskolu, viņa gan gribēja studēt filoloģiju, bija talantīga un mērķtiecīga meitene, taču, griežoties kapitālistisko attiecību karuselī, visam, arī tālāko skolu iespējām, tika piekārtas cenu birkas, un ģimene izrādījās maksātnespējīga. Māte Klaudija uz saskanīgu ģimenes dzīvi netiecās, viņai bija savas aizraušanās, savas gaitas. Viņa nebija mājas dvēsele. Drīz ģimeni satrauca bēdu vēsts – tēvs bija nosities autoavārijā. Ļaudis mēļoja, ka tā bijusi pašnāvība… Pierādījumu nebija vai arī tie netika meklēti. Bez tēva palikušajai ģimenei nebija reizēm pat pietiekamas iztikas, un mājās pazuda tā drošības un miera sajūta, ko bija garantējusi tēva klātbūtne un gādība. Nu māsas mācījās būt patstāvīgas, cerot, ka viss pamazām nokārtosies un mācības varēs turpināt vēlāk, kad uzlabosies materiālie apstākļi. Māte drīz pēc oficiālā vīra nāves vētraini metās savā jaunajā dzīvē. Bieži nebija mājās, atgriezās dusmīga, neapmierināta. Meitas drīz būs pieaugušas, un viņa nejutās veca. Kad vecākā, Velda, beidza skolu, pilnīgi negaidot māte iepazīstināja ar savu draugu Ritvaru. Tā esot veca draudzība… Varbūt to nojauta arī Kazimirs…
Drīz kļuva skaidrs, ka mātes draugs nevēlēsies rēķināties ar uzspiesto piekabi – divām palielām pameitām. Kāpēc māte Ritvaram pakļāvās un pieņēma viņu ne tikai kā mīļāko, bet arī kā oficiālo dzīves draugu, to abas māsas toreiz nespēja saprast. Katrā ziņā nekāds dārgums viņš meitenēm nelikās: iedzēris bija lielīgs un pavēlniecisks, bet skaidrā mazrunīgs un neizprotams skopulis, kas taupības nolūkos pat elektrības spuldzītes meiteņu istabā izskrūvēja, izlikdamies par ekonomisku saimnieku un ģimenes galvu. Dīvains bija šis Ritvars! Mātes jaunais vīrs strādāja mežos pie mežu ciršanas un ne ar ko īpašu neizcēlās. Kāpēc mātei sirdī atradās vieta šim tipam, to zināja tikai pati Klaudija. Tagad viņa bija sieviete, kas bija izvēlējusies pati savas tālākās dzīves pavadoni. Atsvešināšanās no meitām notika pamazām, un abām māsām bija nesaprotami, kā var savus miesīgus bērnus samainīt pret tēvaini, kas nelikās viņu īstā tēva Kazimira ne mazā pirkstiņa vērts.
