Agnese Kažoka ir cilvēks, kuru reti var redzēt sadrūmušu vai neapmierinātu. Arī draugi viņu parasti raksturojot kā smaidīgu, mīļu un vienkārši jauku cilvēku.
Agnese Kažoka ir cilvēks, kuru reti var redzēt sadrūmušu vai neapmierinātu. Arī draugi viņu parasti raksturojot kā smaidīgu, mīļu un vienkārši jauku cilvēku. Taču sarunas gaitā atklājas, ka Agnese nebaidās izteikt savu viedokli, lai cik nepieņemams tas būtu apkārtējiem.
Atceroties bērnību, Agneses pirmās atmiņas saistās ar mazu, bailīgu meiteni, kas centusies turēties ģimenes aizvējā. “Bērnībā es biju ļoti klusa un nedroša, tāpēc daudz labprātāk sēdēju mājās ar ģimeni, nevis devos ārā spēlēties ar citiem bērniem,” viņa stāsta. Arī skolas laikā viņa nav bijusi no tiem skaļākajiem un drošākajiem bērniem, tāpēc izpalikusi arī tradicionālo pulciņu un ārpusklases nodarbību apmeklēšana.
“Godīgi sakot, es pat mazliet priecājos, ka sava lielā kautrīguma dēļ atteicos no šādas iespējas. Tas man ļāva vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni un iemācīties meklēt citas alternatīvas, kā izpausties un pilnveidot savu radošo pusi,” atzīst Agnese.
Tieši ģimene bija tā, kas viņu virzīja uz radošas profesijas izvēli, tāpēc, beidzot Alūksnes vidusskolu, viņa izlēma iet mācīties uz Rīgu par vizāžisti. Sava loma šāda lēmuma pieņemšanā bija arī Alūksnes vidusskolai, par kuru Agnesei saglabājušās pozitīvas atmiņas. “Alūksnes vidusskolā bija ļoti atsaucīgi un pretimnākoši pedagogi, kas man palīdzēja atgūt iekavēto, ja sanāca ilgāk paslimot, kā arī saprast, kādā jomā man būtu iespējas izpausties vispilnīgāk,” viņa saka.
Rīgā Agnese ne tikai ieguva vizāžistes kvalifikāciju, bet arī izmantoja iespējas strādāt ar Latvijā pazīstamiem modes māksliniekiem. “Apgūstot profesiju, nereti man nācās piedalīties modes skatēs, strādājot kopā ar cilvēkiem, kuri savu vietu šajā lauciņā jau iekarojuši, turklāt ir interesantas personības paši par sevi. Tas atstāja pamatīgu iespaidu uz maniem nākotnes mērķiem, turklāt lika aizdomāties par to, ko meklēju otrā cilvēkā un ko gribu redzēt sevī,” viņa saka.
Rīga Agnesi mainījusi pozitīvā nozīmē, jo tagad viņa ir daudz pārliecinātāka par sevi un vairs nebaidās atšķirties no pārējiem. “Dzīvojot lielpilsētā, es sapratu, cik cilvēki var būt dažādi un ka nav viena pareizā modeļa, kuram līdzināties. Tas deva apziņu, ka tu drīksti būt tāds, kāds esi, jo katram cilvēkam ir savi plusi un mīnusi, kuri padara tevi interesantu starp citiem,” viņa stāsta.
Trūkst pozitīvisma
Rīgā pavadītais laiks mainījis arī skatījumu uz dzimto pilsētu. “Kamēr dzīvoju Alūksnē, es nepievērsu īpašu uzmanību ne cilvēkiem, ne pašai pilsētai, taču pēc atgriešanās no mācībām Rīgā pamazām ievēroju dažādas nianses šīs pilsētas kopējā veidolā, tās diemžēl ne vienmēr ir pozitīvas,” saka Agnese.
Tradicionāli ir stāsti par Rīgas straujo dzīves tempu un daudzveidīgajām iespējām, taču Agnese vislielāko akcentu liek uz atšķirībām starp cilvēkiem. “Protams, man pietrūkst daudzu Rīgā iemīļotu vietu un izklaižu iespēju, taču visvairāk man pietrūkst pozitīvu cilvēku. Alūksnē cilvēki ir vairāk sevī ierāvušies un pārņemti ar visādām problēmām. Ejot pa ielu, dažreiz nesatiec nevienu smaidīgu seju, jo ikviens, kas nāk pretī, izskatās īgns un dziļi nelaimīgs. Tas ļoti iespaido, un arī pats ar laiku gribot negribot sāc pārņemt šo pesimismu,” viņa saka. Agnese atzīst, ka šeit cilvēki ir ļoti aizspriedumaini un ar aizdomām raugās uz visu jauno. “Dažreiz tas ir traucējoši, jo rodas sajūta, ka te viss notiek pēc iepriekšējas vienošanās un tu drīksti atļauties darīt tikai to, ko citi atzinuši par labu esam,” viņa stāsta.
Tas licis saprast, ka Alūksne nav vairs tā vieta, kurā viņa gribētu dzīvot pastāvīgi. “Daudz kas manā attieksmē pret cilvēkiem ir mainījies, turklāt mainījušās ir arī manas vērtības un mērķi. Man ir svarīgi apzināties, ka esmu piederīga videi, kurā dzīvoju, tāpēc arvien vairāk sāku just, ka šī nav mana pilsēta. Tas ļauj domāt, ka šeit varētu būt lieliska vieta atpūtai, taču ne vairāk,” atzīst Agnese.
Lielākās vērtības
Liela nozīme Agneses dzīvē vienmēr ir bijusi viņas ģimenei – mammai un brālim. “Ģimene ir mana lielākā vērtība, kas palīdz tikt pāri grūtajiem dzīves brīžiem un sniedz man daudz prieka ikdienā. Man patīk pavadīt laiku ģimenes lokā, jo tas rada tādu kopības sajūtu un apziņu, ka esi starp cilvēkiem, kuriem esi vajadzīgs,” viņa atzīst.
Sevišķi svarīga Agnesei ģimene ir tagad, kad lielākā daļa draugu palikusi Rīgā. Tie ir cilvēki, kuriem var uzticēties un uz kuriem var paļauties, tāpēc, dzīvojot Alūksnē, it sevišķi ir jūtams to trūkums. “Man nav daudz draugu, taču tie, kurus es par tādiem uzskatu, patiešām ir draugi šā vārda īstajā nozīmē,” viņa stāsta.
Draugi Agnesei ir ne tikai cilvēki, ar kuriem ir kopīgas intereses, bet cilvēki, ar kuriem ir līdzīgi uzskati un vērtības. “Es cilvēkos augstu vērtēju tās īpašības, kas ir manī pašā, tāpēc draugi man nozīmē daudz vairāk nekā kompānija nedēļas nogalēs,” viņa stāsta.
Ģimene un draugi ir tie cilvēki, kuriem Agnese cenšas atrast laiku jebkurā diennakts laikā vai noguruma stadijā, ja vien rodas tāda vajadzība. “Es gribu, lai man tuvie cilvēki sajustu, cik daudz viņi man nozīmē, tāpēc viņiem vienmēr tiks atvēlēta primārā vieta manā dzīvē,” viņa atzīst.
Ļaujas pārdomām
Šobrīd Agnese atpūšas no mācībām Rīgā, taču jau tuvākajā laikā plāno doties atpakaļ, lai papildinātu savas zināšanas un iemaņas citos ar vizāžista profesiju saistītos virzienos. “Man patīk mācīties un apgūt kaut ko jaunu, taču tas prasa gan laiku, gan līdzekļus. Šobrīd esmu paņēmusi nelielu pārtraukumu savā izglītošanās procesā, taču nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku,” viņa stāsta. Agnese atzīst, ka profesijas izvēlē nav kļūdījusies, taču Alūksnē pilnveidot ar šo profesiju saistītās iemaņas nav iespējams. “Pa brīdim mani uzaicina piedalīties kādā pasākumā, kurā varu izmantot savas prasmes, taču tas nav nopietni,” viņa saka.
Agnese stāsta, ka nav no tiem jauniešiem, kas savus mērķus formulē skaļos vārdos un no grāmatām izlasītās frāzēs. “Ir jaunieši, kas atklāti stāsta par saviem nākotnes plāniem, tomēr es pie šīs grupas sevi nepieskaitu. Tas, ka es nestāstu par to, ko gribu sasniegt, nenozīmē, ka man nav savu mērķu un ieceru, ko pamazām arī cenšos realizēt,” viņa saka.
Agnese atzīst, ka šobrīd virzīšanās uz priekšu nenotiek tik ātri, cik gribētos, taču, viņasprāt, arī šādos dzīves momentos var gūt vērtīgu pieredzi. “Iespējams, ka šis vairāk ir mirklis pārdomām, nevis konkrētai rīcībai. Dažreiz šādi brīži ir vajadzīgi, lai atvilktu elpu un pēc tam nedomājot varētu mesties dzīves virpulī. Laiks rādīs, kad ieplānotās pārmaiņas varēs sākt realizēt, taču nekad jau nevar zināt, ko tev atnesīs rītdiena,” viņa saka.
