Romāns turpinājumos.10. Cik ilgi tad kundze nebūs mājās? “Ko jūs! Esmu pilnībā apmierināts ar jūsu darbu. Artūram labāku auklīti nemaz nevar iedomāties. Jūs esat gudra, izglītota, atturīga sadzīvē.
Romāns turpinājumos.10.
Cik ilgi tad kundze nebūs mājās? “Ko jūs! Esmu pilnībā apmierināts ar jūsu darbu. Artūram labāku auklīti nemaz nevar iedomāties. Jūs esat gudra, izglītota, atturīga sadzīvē. Tieši tas, ko mēs gribējām. Varbūt es pats maz ar jums runāju. Pati jau kā medmāsiņa sapratīsiet – Astrīdas veselība mani nomāc, reizēm ir ļoti smagi. Taču pēdējā laikā stāvoklis uzlabojas. Es jau jums sākumā teicu, ka viņai ir smaga un ilgstoša slimība, nepaskaidrojot kāda. Viņai ir izkaisītā skleroze, tomēr cerības nezaudējam, zinātne iet uz priekšu. Slimība saasinājās, visticamāk, pēc Artūriņa piedzimšanas. Mēs viens otru ļoti mīlam, un ir smagi… visu saprotot. Tomēr ir cerības uz ilgstošu remisiju, un šī jau nav tā ļaunākā kaite. Rītā gribētu jūs ar Astrīdu iepazīstināt. Stāstīju viņai, kā tiekam ar Artūru galā, cik esat korekta un tagad jau daudzmaz iepazīta. Varbūt jums darbs mājsaimniecībā ir par neierastu? Sakiet, kā ir! Grūtāko laiku, kamēr pierod pie jauniem apstākļiem, esat izturējusi. Par dēla drošību un jūsu aukles prasmēm tagad esmu pārliecināts. Dēls ir dārgākais, kas mums ar Astrīdu pieder. Vairāk bērnu mums Astrīdas slimības dēļ nebūs.”
“Teikšu, kā ir! Šāds darbs man bija izmisuma solis. Strādāju reanimācijā, un darbs tur nav saldā maize… noriebās. Protams, darbs pie jums kaulus nelauž. Atbildība par bērnu liela, galā it kā tieku. Pierodu pamazām… Vēl kā mājās nejūtos, nemelošu. Gribu beidzot vaicāt par jūsu profesiju, varbūt tas nāks kopīgai lietai par labu. Ziņkārība varbūt!”
“Esmu ārsts! Nenojautāt? Ja zinātu iepriekš, varbūt darbā pie mums nebūtu salīgusi?”
“Atklāti sakot, iespējams, nē! Kaut gan ne tas ir noteicošais. Reizēm, ejot priekštelpā gar jūsu virsdrēbēm, saodu pazīstamo aromātu. Nolēmu, ka tas pēc sievas apmeklējuma slimnīcā. Ja drīkst – kādā profesijā strādājat: terapeits, ķirurgs, patanatoms?”
“Kļūda, kļūda! Strādāju ļoti interesantā nozarē – mūsu komercsabiedrību apzīmē ar burtiem “LVG”, darbs ļoti aizraujošs un vajadzīgs. Palīdzam bezbērnu ģimenēm tikt pie mazuļa. Esat kaut ko dzirdējusi?”
“Tenku līmenī. Kaut kā nav bijusi pieejama informācija un vajadzība interesēties.”
“Nu redziet! Tagad zināsiet. Kādreiz pastāstīšu ko vairāk. Vai tad Mediņa neko vēl nav izpļāpājusies? Viņa gan cenšas daudz nepļāpāt, bet dabai jau grūti pretoties. Vēl kas! Gribētu šodien jūs palūgt nostrādāt kādas virsstundas. Mums darbā vakars, kurā man vajadzētu piedalīties. Līdz divpadsmitiem būšu mājās. Piekrītat?”
“Protams! Man nekas tāds, ko var nokavēt, nav paredzēts, dakter! Brauciet un esiet bez rūpēm!”
Teodors sāka aizrautīgi smieties. Tie bija tādi smiekli, kādus Velda necerēja no šī atturīgā kunga sadzirdēt: skanīgi un, liekas, no visas sirds, un viņa pati smējās līdzi.
“Tas – dakter, tā uzruna jau jums asinīs. Labi jau būtu, ja sauktu mani par Teodoru, vismaz Lāča kungu. Kad mājās pārbrauks Astrīda, sadzersim visi tubrālības un sarunāsim par tiem nosaukumiem, goda nosaukumiem un uzrunām. Man jau patīk, ja sauc kristītā vārdā. Mamma mani sauca par Tedi, bet tēvs – tikai par Teodoru. Tā sauca arī manu vectēvu un arī vecvectēvu. Esmu Teodors Lācis ceturtajā paaudzē… Tātad rītā ap četriem visi aizbrauksim pie Astrīdas, viņa gaidīs.”
Pēc brīža viņš aizgāja saposties. Ejot gar vannas istabas durvīm, Velda saoda smaržu aromātu, kas viņu kaut kādā veidā satrauca, tās laikam bija labas un dārgas vīriešu smaržas. Vakars laikam bija paredzēts svinīgs un saviesīgs, jo dakteris Lācis bija ģērbies smokingā un likās ļoti labā omā.
