9. “Arī jūsu vārds liekas retums”, kundze čaloja, pārģērbdamās darbam.
“Arī jūsu vārds liekas retums”, kundze čaloja, pārģērbdamās darbam. “Saimnieks ar dēlu tikko aizbrauca pie kundzes uz slimnīcu. Satiku viņus pagalmā, gribēja nākt atpakaļ mūs sapazīstināt. Es atteicu, ka pašas tiksim galā. Jūs taču zināt, ka Astrīda slimo ar izkaisīto sklerozi? Drausmīgi! Zinu, ka jūs esat medicīnas māsa. Teodora kungs teica. Viņš diezgan ilgi meklēja šīs profesijas auklīti. Astrīdai mājās reizēm vajadzēšot arī medicīnisku palīdzību. Jums taču to teica?” Runādama Mediņa jau rosījās šo to piekārtodama un putekļu sūcēju darbam gatavodama un Veldas apstiprinošu atbildi, vai viņa zina par kundzes slimību, iespējams, nemaz negaidīja. Sāka dūkt putekļusūcējs. Visās istabās bija tepiķi un sūcējs dūca pietiekami ilgi.
Tātad sievas slimības nomākts saimnieks bija tik mazrunīgs, un tāpēc pieņēma aukli ar medicīnisko izglītību? Kāpēc neteica viņai uzreiz, kas sievai kaiš? Tas nu gan nebija īpaši godīgi! Protams, diagnoze Veldu pārsteidza nesagatavotu. Viņas medicīniskās zināšanas par šo diezgan reto slimību nebija sevišķi plašas, tomēr pietiekamas, lai saprastu, kas gaidāms slimības gaitā. Varbūt Teodors nebija drošs, ka, zinot sievas slimības diagnozi, Velda nepiekristu te strādāt? Droši vien tā Teodora sieva ir ļoti nevarīga, varbūt ratiņos stumdāma, kopjama un mazgājama, bezpalīdzīga kā mazs bērns. Skaidrs, kāpēc mājās vajadzīga gan apkopēja, gan bērnaukle – medicīnas māsa.
Kādas stundas Mediņa rosījās, nerunādama vairs ne vārda. Velda sakārtoja auklējamā mantas, rūpīgāk sakopa virtuvi, lai piepalīdzētu apkopējai, ieslēdza kafijas automātu un tējas krūzi. Šorīt viņa bija atnesusi no beķerejas svaigas smalkmaizes. Varbūt Mediņ” kundze pie tējas tases vēlēsies brīdi pasēdēt? Daudz ko par Lāču ģimeni Velda nezināja, un šī kundzīte drošo vien vēl kaut ko pavēstīs. Taču Velda kļūdījās. No tējas viņa gan neatteicās, taču tagad izvaicāja Veldu: kur iepriekš strādājusi, kur dzīvojusi, kā te jūtās. Atbildes Velda centās noformulēt īsi un neizplūst sīkumos. Kāda pagaidām svešam cilvēkam daļa, kur tieši viņa strādājusi un kāpēc aizgājusi no darba? Taču jau mazā atalgojuma dēļ. Te viņa jūtoties ļoti normāli, darba pienākumus jau esot apguvusi.
“Kungs jau man arī teica, ka mēģinās atrast kādu piemērotu medmāsu, kas varētu palīdzēt Astrīdai atveseļoties, kad pārnāks mājās. Injekcijas, varbūt kādas procedūras! Nu ļoti jau jauki, ka jūs piekritāt! Lāči ir ļoti labi cilvēki. Reti labi! Arī kundze Astrīda ir sirsnīgs cilvēks. Bija pianiste, tagad rokas tādu slodzi nepanes… Mēs ar jums vēl daudzreiz tiksimies. Man tagad jāsteidzas vēl uz vienu dzīvokli! Kamēr varu, tikmēr daru! Palieciet sveika!” un prom viņa bija.
Māja bija sakopta un svaiguma pilna. Mediņas prasme ātri ar visu tikt galā bija tiešām apskaužama. Promiedama viņa pateicās Veldai par virtuves sakopšanu. Citreiz lai tā nedarot, jo katram savi pienākumi. Nekāda vecišķuma pazīmes viņas uzvedībā Velda nemanīja. Nekādas čīkstēšanas vai žēlošanās par nogurumu vai veselības problēmām. Moža un dzīvespriecīga, kaut likās vismaz septiņdesmit gadus veca, viņa aizsteidzās. Laikam taču pensionāra trūkuma pilnā dzīve lika arī viņu piepelnīties, kamēr vēl spēki atļauj. Pārradās saimnieks ar dēlu. Vakariņas bija drīz gatavas. Varbūt Teodors beidzot runās ar aukli par sievas slimību? Būtu taču laiks! Velda arī nebija izvaicājusi, kā jūtas viņa sieva. Tas no viņas puses bija gandrīz nepieklājīgi. Šodien viņa savu kļūdu izlaboja, pavaicāja un saņēma neitrālu atbildi: “Paldies! Jau labāk!” Varbūt jaunajai auklei negribēja uzticēt, tā sakot, ģimenes lietas? Divas nedēļas jau nav liels laiks cilvēka iepazīšanā. Teodors Veldai likās ciets rieksts, atturīgs, korekts, liekas vienmēr domās nogrimis, mazrunīgs. Lai iepazītu cilvēku tuvāk, vajadzīgs laiks. Veldai tā ir pietiekoši, viņa nesteidzas izzināt Lāču ģimenes problēmas. Kādu dienu, kad vakariņas bija paēstas, trauki nomazgāti un Velda jau gatavojās teikt ar labvakaru un doties uz savu istabu, Teodors lūdza brīdi uzkavēties, ieslēdza televizoru un apsēdināja Artūru skatīties multiplikācijas filmu, ko parasti pēc vakariņām neļāva. Multfilmu laiks bija rīta pusē pēc brokastīm.
“Piesēdīsimies! Gribu ar jums parunāt,” viņš aicināja.
“Vai esmu ko nogrēkojusies? Darījusi ne tā?” Velda vaicāja, cerēdama, ka beidzot runa varētu būt par Astrīdu. Laiks būtu arī iepazīstināt. Nevar taču bezgalīgi klusēt par lietām, kas droši vien nomāc saimnieka sirdi un prātu?
