Centis Pliens: ja liktenis nav lēmis krist kara laukā, tad ir jāatgriežas dzīvam. Pirms 62 gadiem – 1944.gada 16.marta agrā rītā – alūksnietis Centis Pliens frontē stāvēja uz posteņa, kad krievu karaspēks sāka nežēlīgu apšaudi.
Centis Pliens: ja liktenis nav lēmis krist kara laukā, tad ir jāatgriežas dzīvam.
Pirms 62 gadiem – 1944.gada 16.marta agrā rītā – alūksnietis Centis Pliens frontē stāvēja uz posteņa, kad krievu karaspēks sāka nežēlīgu apšaudi.
Kara laukā un vēl ilgi pēc tam viņš ir daudz ko piedzīvojis, viņš zina patiesību, tādēļ sāp sirds par to, ka tagad brīvā Latvijā pirms 16.marta par leģionāriem ir izraisījušās plašas un absurdas diskusijas.
“Nav pielīdzināms patiesībai tas, ko tagad stāsta un raksta par leģionāriem. Tas nebija brīvprātības princips. Mums, jaunajiem puišiem, toreiz bija izvēle – doties uz koncentrācijas nometni, tikt uzreiz nošautam vai doties vācu armijā. Izvēlējāmies pēdējo, jo nebija jau kur bēgt. Vācieši toreiz bija gudri – viņi zināja, ka okupētu teritoriju iedzīvotājus nevar iesaukt armijā, tas bija noteikts ar likumu, tādēļ tika piekabināts brīvprātīgo nosaukums,” stāsta C.Pliens.
Viņš atceras – kad Latvijā ienāca vācieši, krievi jau gadu šo teritoriju bija okupējuši. Bet arī par vācu ienākšanu latvieši nebija diez ko priecīgi, jo savulaik vācieši latviešus bija ilgi verdzinājuši. Krievi pēc okupācijas sāka latviešus iznīcināt, nošaujot vai izsūtot uz Sibīriju. C.Pliens pieļauj, ja krievi toreiz nebūtu tik nežēlīgi rīkojušies, latvieši nostātos krievu pusē un cīnītos kopīgi pret vāciešiem.
“Redzot izsūtīšanas pārestību, latviešos radās ļoti liels naids pret krieviem. Kad ienāca vācieši, tie latviešu puiši, kuru piederīgos krievi bija izsūtījuši uz Sibīriju, brīvprātīgi pieteicās leģionā. Tie patiesi bija brīvprātīgie leģionāri, un tikai tāda bija viņu motivācija. Pārējie bija spiesti iet leģionā,” saka C.Pliens.
Viņš uzsver, ka vāciešiem bija divas armijas – tautas armija un SS vienības jeb Hitlera izlases vienības, kurās bija speciāli apmācīti un drošsirdīgāki puiši.
Vācu SS vienības sastāvēja no nacionālsociālistu biedriem, kur katram no tiem bija savs partijas biedra numurs. Latviešu karavīriem, kas dienēja leģionā, šādu numuru, protams, nebija, un viņi nebija nacistu partijas sastāvā.
“Līdz šai dienai neesmu sapratis, kādēļ mūs iekļāva SS vienībā. Varbūt vācieši novēroja, ka latviešu puišos, kas brīvprātīgi aizgāja vācu armijā, lai karotu pret krieviem, kas izsūtīja uz Sibīriju viņu radiniekus, bija liela varonība. Tā pārspēja pašu vāciešu cīņas sparu, varbūt tādēļ latviešus iekļāva SS vienībās. Toreiz mēs augām citādāk nekā tagad – mums bija ieaudzināta cieņa un mīlestība pret Tēvzemi. Tagad jaunieši latviešu himnas laikā bieži grūstās, košļā košļājamo gumiju,” secina Centis Pliens.
Vārījās kā raganu katlā
C.Pliens ir dzimis mālupietis un laiku līdz iesaukšanai vācu armijā pavadīja Mālupē. 1943.gada 10.februārī Hitlers izdeva likumu par Latvijas jauniešu iesaukšanu leģionā. Tēvs, braukdams no pienotavas, atveda Centim avīzi ar ziņu, ka iesaucami no 1920. līdz 1924.gadam dzimušie. C.Pliens ir dzimis 1924.gada 24.februārī. Viņš saprata – lai kā arī negribētos, likums attiecas arī uz viņu. Tādēļ vēl jo vairāk sirmajam vīram ir neizprotami, kādēļ tagad, miera apstākļos, daudzi Latvijas puiši izvairās no obligātā militārā dienesta.
“Dati par to, cik latviešu iesauca vācu leģionā, svārstās no 140 līdz 150 tūkstošiem. Puse no tiem krita kara laukā. Toreiz mums pat nebija domas par izvairīšanos, jo kur aizbēgsi..?” saka C.Pliens.
Viņu mobilizēja 15.divīzijā Alūksnē 1943.gada 8.novembrī. C.Pliens dienēja vācu armijas Latviešu SS leģiona 506.zenītdiviziona 3.baterijā.
“Tiku iesaukts motorizētajā vienībā. Trīs mēnešus netālu no Saulkrastiem mums bija pamatīgas mācības. Februārī braucām uz fronti Krievijas teritorijā, Veļikajas upes krastos. Sākums frontē bija mierīgs – varējām aprast ar jaunajiem apstākļiem, bet 1944.gada 16.martā sākās spēcīgs krievu uzbrukums. Es tonakt stāvēju uz posteņa, kad krievi agrā rītā sāka apšaudi. Tā bija nežēlīga apšaude – viss vārījās kā raganu katlā. Tur nebija kur noslēpties, bet es tomēr paliku dzīvs. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad Otrā pasaules kara laikā tikās abas latviešu divīzijas – 15. un 19. Pret mūsu divām divīzijām krievi raidīja 11 divīzijas, bet viņi cieta lielus zaudējumus un pārtrauca apšaudi,” atceras alūksnietis.
Kaujas smagumu iznes latvieši
Visvairāk cieta 15.divīzija, to pēc uzbrukuma aizsūtīja uz Vāciju pārformēties, bet atpakaļ tā arī nesūtīja, atstājot Vācijā. Bet 15.divīzijas vienību, kurā bija arī C.Pliens, atstāja Latvijā.
“Vienu brīdi mana vienība tika pielikta klāt vienai vācu vienībai, bet pēc neilga laika mūs pievienoja 19.divīzijai. Atkāpjoties tālāk par Kurzemi netikām, bet arī tur cīnījāmies ar ļoti spēcīgiem krievu spēkiem, tomēr viņiem mūs salauzt neizdevās. Staļina pavēle krievu karaspēkam bija pēc iespējas ātrāk tik pie jūras un nogriezt ceļu. Nākot no Lietuvas puses, krievi izveidoja ķīli un gar Tukumu tika jau līdz jūrai. Krievu virsnieki piepildīja trīs pudeles ar jūras ūdeni un nosūtīja Staļinam kā prieka vēsti, bet tas bija tikai laika jautājums, jo krievus atspieda atpakaļ. Atkāpjoties vācieši vairs gandrīz nedomāja par karošanu, vien laupīja pa mājām pārtiku, tādēļ visu kaujas smagumu iznesa latvieši uz saviem pleciem. Ja toreiz vāciešos būtu tāds pats cīņas spars kā latviešos, būtu citādāk,” vērtē sirmais vīrs.
C.Pliens norāda, ka 19.divīzija veidojās kaujas apstākļos Ļeņingradas frontes iecirknī no tur jau esošajiem brīvprātīgajiem latviešu karavīriem. Abas divīzijas – 15. un 19. – pirmo reizi kopā cīnījās 1944.gada 16.martā.
“Amerikāņu militārais vēsturnieks Vītons savulaik rakstīja: to, ko abas latviešu divīzijas veikušas kaujas laukos liela pārspēka priekšā, ir grūti saprast. Arī amerikāņi atzina, ka tas ir kaut kas apbrīnojams. 1950.gadā, kad karš jau bija beidzies, Amerikas valdības iestādes pieņēma rezolūciju. Tā noteica, ka baltiešu ieroču SS vienības ir uzskatāmas kā atšķirīgas un īpatnas nolūkā, ideoloģijā, darbībā, SS kvalifikācijā un tādēļ nav uzskatāmas kā naidīgas ASV. Amerikāņi saprata, ka latvieši ir cīnījušies pret varmācību, ko pret latviešu tautu veica krievi,” klāsta C.Pliens.
Veiksmīgi beidz karavīra gaitas
Jautāts, kā beidzās viņa karavīra gaitas, C.Pliens atzīst, ka draugs viņam vēl joprojām neticot šim stāstam.
“Bijām pie Kabiles. Komandieris mani uz dažām dienām palaida atvaļinājumā, jo līdz tam nebiju bijis. Nolēmu doties pie brālēniem, kas dzīvoja netālu. Kad satikāmies, vecākais no viņiem teica: “Tev, brālēn, karš ir beidzies, jo tikko radio ziņoja par kapitulāciju.” Nezināju, ko iesākt. Bija bail palikt, jo vienu pašu krievi varēja nošaut. Viens brālēns ar ģimeni kara laikā bija izbēdzis no savām mājām un aicināja mani braukt viņiem līdzi. Nākamajā rītā norunājām doties ceļā, bet krievu karaspēks jau bija klāt. Brālēna sievastēvs prata krievu valodu, kas man bija sveša, un uzzināja, ka krievi ieteikuši mest ieročus grāvī un mierīgi doties mājās. Tad arī es paliku drošāks. Pret vakaru tikām Saldū, bet tur priekšā – postenis. Visiem bija dokumenti, bet man – ne. Kamēr pienāca mana kārta dokumentu pārbaudei, no posteņa iznāca viens virsnieks un pavēlēja bēgļiem netraucēti doties tālāk. Laikam Dievs man stāvēja klāt,” secina C.Pliens.
Aizejot mājās, kūts un šķūnis bija nodedzis. “Kad taisījām aizgaldu lopiem, pienāca krievu karavīri un teica, ka vīriešiem jāiet viņiem līdzi. Es biju jauns, man atļāva līdz nākamajai dienai palīdzēt sievietēm sataisīt aizgaldu lopiem. Nākamajā dienā saimniece man iedeva pārtiku un devos prom – biju uzmanīgs, slēpos bunkuros. Kad atgriezās saimnieks, izmantojot pazīšanos, ātri iekārtoja mani darbā Brocēnu cementa un šīfera fabrikā. Arī šo uzskatu par savu veiksmi,” saka C.Pliens.
Vada vecumdienas Alūksnē
Vēlāk C.Pliens veiksmīgi tika arī pie jauniem dokumentiem. “Saimnieka kaimiņš strādāja izpildkomitejā. Viņam saimnieks piemeloja, ka es neesmu gribējis iet vācu leģionā, tādēļ no Vidzemes atbēdzis pie viņiem uz Kurzemi, slēpies. Dokumentus esot pazaudējis, kad mūs izdzina no mājām, bet kaimiņš solījās sarūpēt jaunus. Kopš tā laika par mani nevienam aizdomas neradās. Bet manus leģiona cīņubiedrus krievi izsūtīja uz Sibīriju,” saka C.Pliens.
Pēc kāda laika viņš saņēma vēstuli no tēva, ka Mālupē vajag spēkstacijas vadītāju. “Gāju pie rūpnīcas direktora, bet viņš mani negribēja laist, jo strādniekus vajadzēja. Rūpnīcā strādāja kāda Alūksnes puses sieviete, kas pārliecināja direktoru palaist mani. Tā 1946.gadā atgriezos savā dzimtajā pusē, strādāju Mālupes spēkstacijā, četrus gadus kolhozā, pēc tam kopš 1962.gada līdz pensijas vecumam – par elektriķi Alūksnes elektrotīklos. Tagad Alūksnē vadu savas vecumdienas,” saka C.Pliens. Viņam esot kauns svētdienās skatīties LTV iestudējumu “Nārbuļu dēli”, jo tur latvieši tiekot attēloti brutālāki, naidīgāki nekā krievi, kas neatbilst īstenībai.
“Krievi Otrā pasaules kara laikā bija ļoti nežēlīgi. Kad mēs, latvieši, kauju laikā iegriezāmies krievu sādžā, atdevām tās iemītniekiem pat savu pāri palikušo ēdienu, jo frontē baroja labi. Latvieši atkāpjoties nevienu sādžu nededzināja, aizgāja ar mieru. Kad ienācām Latvijas teritorijā, arī ar latviešiem labi sadzīvojām. Bet ar pašiem vāciešiem frontē īpaši draudzīgi nebijām. Ja kādās mājās bija iegriezušies vācieši, latvieši tur negāja, un otrādi,” norāda C.Pliens.
Sāp politiķu nerūpēšanās par tautu
“Tas, ka esmu leģionārs, dzīvojot Padomju Savienībā, man ir licis uzmanīties. Bet vienmēr esmu apzinājies, ka leģionā nokļuvu piespiedu kārtā un cīnījos pret tiem, kas manus tautiešus izsūtīja uz Sibīriju. Esmu pateicīgs Dievam, ka kara laikā paliku dzīvs. Varbūt mani pasargāja cīņubiedra Lasmaņa mātes iedotie dievvārdiņi, ko kara laikā glabāju pie krūts,” saka C.Pliens.
Tagad viņam sāp, ka Latvijas politiķiem rūp tikai miljonu krāšana, nemitīgi savstarpēji strīdi, nevis rūpes par tautu.
“Viņiem vajadzētu pasaulei pastāstīt patiesību par latviešu leģionāriem, kas bija spiesti dienēt vācu armijā. Kad 1945.gadā karš beidzās, sāka valdīt krievu okupācijas spēki. Tie, kas bija Vācijā no 15.divīzijas, nodibināja Daugavas Vanagu organizāciju, vāca līdzekļus un palīdzēja ievainotajiem. Viņi nolēma, ka 16.marts atzīstams par leģionāru atceres dienu, jo tajā sākās nežēlīgais uzbrukums. Viņi varēja brīvi par to runāt, atšķirībā no mums. Mūsu spēkos nav grozīt vēstures faktus, tādēļ domāju, ka Latvijas prezidentei Vairai Vīķei- Freibergai būtu pienākums 16.martā aizbraukt uz Lesteni un nolikt ziedus kritušajiem karavīriem, nevis rosināt leģionārus pieminēt 11.novembrī. Kad Vidzemē risinājās smagākās kaujas pie Mores, kuru laikā tika aizkavēts krievu iebrukums, latviešu bēgļiem bija pēdējā iespēja pamest valsti. Ja to nebūtu, kas zina, kur tagad balotu prezidentes kauliņi – viņa nekur netiktu. To viņai saistībā ar leģionāriem nevajadzētu aizmirst,” uzskata C.Pliens.
