Romāns turpinājumos. 8. Dieva rīkste pašas griezta! Tas, ko viņa uzsāka, bija labāk nekā nekas. Drīz viņa iejutīsies un viss būs labi!
Romāns turpinājumos. 8.
Dieva rīkste pašas griezta! Tas, ko viņa uzsāka, bija labāk nekā nekas. Drīz viņa iejutīsies un viss būs labi! Mājoklis piederēja bagātiem ļaudīm, te viņa dienā būs saimniece. Artūrs pieradīs pie auklītes noteiktās kārtības. Galvenais, lai viņam ne matiņš no galvas nenokrīt! Viņai par to labi maksā, viņai uzticas, un tas vien daudz ko nozīmē. Katrs sākums liekas grūts.
Pēc vairākām nedēļām Veldai viņas pašreizējā dzīve likās kā vecos pirmskara lubu romānos attēlot: dzīvoklis greznā retro stilā, kalpone, daudz gleznu, smalki trauki, ērta virtuve – un bērnu aukle priekšautiņā…
Teodors Lācis likās visādi ieturēts kungs, pašķidru matu rotu, gadus četrdesmit vecs, labām manierēm, tomēr izskatījās kādu bēdu nomākts, domīgs un mazrunīgs. Vīrietim gandrīz neraksturīgi mīlīgi viņš izturējās pret dēlu, glāstot un apglaudot vai ik brīdi. Viņš arī nemeta divdomīgus skatienus jaunās aukles virzienā, izturējās vienkārši un atturīgi, sarunās bija korekts un konkrēts, acīmredzami ļoti rūpējies par sievas veselību un pašsajūtu, jo zvanīja viņai uz slimnīcu vairākas reizes dienā un tad izlikās jautrs un bezrūpīgs, mīļi jokoja, stāstīja, kā iet ar Artūra audzināšanu, pieminēja labā nozīmē arī aukli un solījās drīzumā ar viņu iepazīstināt. Pārdienām viņš kopā ar dēlēnu brauca ciemos. Viņš pats pēc darba nodarbojās ar dēla audzināšanu, un Velda pēc vakariņām bija brīva. Reizēm likās, ka saimnieks viņu šajās vakara stundās pat nepamana. Savā brīvajā laikā kalpone varēja darīt visu, ko vēlējās: varēja iet uz kino vai teātri, satikties ar draugiem, rīkoties kā sirds kāro, nevienam neatskaitoties. Sešdesmit darba stundas nedēļā: no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā piecas dienas nedēļā. Sestdienās un svētdienās viņa bija brīva. Tas Veldai patika vislabāk. Darbs sākās no rīta agri, kad saimnieks septiņos brauca uz darbu. Kur viņš strādāja, Velda nezināja un pagaidām neinteresējās. Uz darbu viņš devās, ģērbies uzvalkā, vienmēr baltā kreklā, iespaidīgu ādas portfeli pie rokas. Laikam jau kāds ierēdnis vai varbūt deputāts? Auklei jau nav svarīgi, kas pēc amata ir viņas saimnieks. Ja saimnieki uzskatīs par vajadzīgu, tad pats arī paskaidros. Veldas pienākumos ietilpa pieskatīt Artūru, spēlēties ar viņu, vest pastaigās un iepirkt saimnieka ieteiktos produktus tuvējā “Rimi” veikalā, pagatavot ēdienu sev un Artūram pusdienām, tad pagatavot vienkāršas vakariņas visiem trim. Sākumā saimnieks ieteica, ko vēlas brokastīs un vakariņās, vēlāk uzticējās kalpones izvēlei un likās apmierināts. Viņš ēdiena ziņā nebija izlepis.
Reizi nedēļā, parasti piektdienas vakaros uzkopt dzīvokli nāca kāda vecāka kundze, no kuras Velda arī uzzināja ko vairāk par Lāču ģimeni. Apkopēja bija gados veca, ņipra sieviņa, sīka auguma, ar veclaicīgu šiku ģērbusies, kustīga un runīga. Viņu pirmā satikšanās notika mājas, saimniekam klāt neesot.
“Ak, jūs esat Artūriņa jaunā auklīte? Jauki! Jauki! Es jau netiku ar visu galā, paliku tikai apteksne uz pusslodzi,” viņa iepazīstoties sniedza Veldai roku. “Sauciet mani par Mediņu kā esmu pieradusi, tas skan mīļi un atvasināts no uzvārda Meduskalne. Neesiet taču tādu uzvārdu dzirdējusi? Latvijā laikam mūsu dzimta ir vienīgie Meduskalni,” viņa mīlīgi iesmējās. “Man ir garš kristītais vārds – Vilhelmīne. Par Minnīti nevēlējos saukties ne jaunībā, ne tagad vecumā. Tā mani visi sauc par Mediņu. Un kā uzrunāt jūs?” Velda nosauca savu vārdu.
