26.janvāra “Alūksnes Ziņu” numurā sākām jaunu rubriku, kurā atbildes uz jautājumiem palīdz rast psiholoģe.
26.janvāra “Alūksnes Ziņu” numurā sākām jaunu rubriku, kurā atbildes uz jautājumiem palīdz rast psiholoģe.
Cienījamie lasītāji, jautājiet, jo noteikti ir kas tāds, kam paši nerodat atbildes. Savus jautājumus sūtiet uz Alūksnes biroju Lielā Ezera ielā 5, Alūksne, LV 4301, e – pasts: “aluksnes_zinas.lv”.
“Darbojos nevalstiskajā organizācijā un pēdējā laikā vairākkārt nācies runāt plašas publikas priekšā. Diemžēl ikreiz pēc uzstāšanās jūtos briesmīgi. Ir tāda sajūta, ka esmu sarunājusi muļķības, bet pašu būtiskāko tā arī neesmu pateikusi. Pārdomājot notikušo, jūtos tik slikti, ka no kauna varētu zemē ielīst. Vai tas nozīmē, ka es vispār nedrīkstu uzstāties auditorijas priekšā?” ar cieņu – Rasma
Publiskā runa ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa, ko apgūstam jau agrā bērnībā. Bez tās nav iedomājams skolotāja un lektora, kultūras darbinieka un ekskursiju vadītāja aktiera un žurnālista, politiķa un valstsvīra darbs. Arī veiksmīga atbilde mācību stundā, piedalīšanās diskusijā un mākslinieciskajā pašdarbībā balstās tieši uz publiskās runas prasmi. Faktiski mēs sakām publisko runu ikreiz, kad uzrunājam šaurāku vai plašāku cilvēku grupu, skaidrojot savu viedokli un mēģinot ietekmēt klausītāju rīcību, domas un nostādnes.
Kur panākumu atslēga?
Pirmais iemesls, kāpēc publiskā runa neizdodas tik labi kā gribētos, meklējams tās saturiskajā aspektā, ko nosaka informācijas patiesums un apjoms, nozīmīgums klausītājiem un strukturētība, oratora profesionālās iemaņas un pieredze, kā arī tehniskie līdzekļi, kas tiek izmantoti informācijas nodošanas procesā. Ir maldīgi domāt, ka spēsim pārliecināt savus klausītājus, ja vienkārši no visas sirds atklāti pateiksim visu, kas uz sirds. Labs orators pavada daudz laika, vācot un analizējot informāciju, formulējot un strukturējot galvenās tēzes. Pati runa tiek veidota pēc trīsdaļīga plāna, īsā ievaddaļā pastāstot klausītājiem, par ko būs runa, galvenajā daļā secīgi izskaidrojot problēmas būtību un runas noslēgumā vēlreiz ieskicējot galvenās tēzes.
Jo vairāk darba ieguldīsim runas sagatavošanā, jo pārliecinošāk jutīsimies uzstāšanās laikā. Lūk, kā gatavošanos publiskajai runai apraksta politiķis Anatolijs Gorbunovs: “..Vispirms izdomāju, ko gribu teikt, kā pats saprotu problēmu, dažādi to izanalizēju, pēc tam uzrakstu. Domāju par detaļām, kā panākt psiholoģiski lielāko iedarbi. Tas ir pirmais etaps. Pēc tam šo runu dodu cilvēkam, kam uzticos un kas varētu rediģēt, proti, darīt to nežēlīgi, svītrojot, dažreiz pat smejoties par to, ko esmu uzrakstījis. Tad runa atgriežas pie manis, un es to slīpēju jau otrajā redakcijā. Dažkārt liekas, ka tā ir ļoti vienkārša, bet patiesībā pamatīgi noslīpēta. Sarežģītu runu uzrakstīt nav nekāda māka, bet liela meistarība ir – sacerēt vienkāršu, saturīgu uzstāšanos, kas cilvēkiem ietu pie sirds.”
Mācīsimies valdīt pār emocijām
Būs grūti atrast oratoru, kurš kaut reizi nav piedzīvojis “lampu drudzi” – mokošas izjūtas īsi pirms iziešanas auditorijas priekšā, ko rada dabiskas bailes no nezināmā un nereti arī negatīva pieredze. Pašu publisko uzstāšanos apgrūtina fakts, ka tās pamatā ir vienvirziena komunikācija – mēs sniedzam informāciju, bet tiešas reakcijas no klausītājiem nav, un varam vien minēt, kādu iespaidu dzirdētais uz viņiem atstājis. Turpinoties ilgāku laiku, šī neziņa var mūs satraukt un radīt negatīvas emocijas. Galu galā visdažādākās emocijas uzjundošs ir pats fakts, ka stāvam auditorijas priekšā, tiekam vērtēti kā oratori un cilvēki, uzņemamies atbildību par sniegtās informācijas patiesumu…
Nav prātīgi emocijas nomākt ar alkoholu vai nomierinošiem medikamentiem. Tie gan sekmē atbrīvotības izjūtu, taču arī mazina paškontroli un spēju koncentrēties. Labāk īsi pirms uzstāšanās veikt dažas dziļas ieelpas un izelpas, vienlaikus sev atgādinot, ka esam labi sagatavojušies un izklāstīsim savā rīcībā esošo informāciju ar prieku. Mūsu pārliecību par savām spējām vairos pamatīgi izstrādāts runas manuskripts un neliels plāns, kuru uzstāšanās laikā turēsim redzamā vietā. Pasākuma norises vietā ieradīsimies laikus un, ja iespējams, vienatnē apskatīsim telpu, iedomāsimies savā priekšā publiku, skaļi vai domās uzrunāsim to. Uzstāšanās laikā meklēsim atsaucību klausītājos. Izraudzīsimies kādu ieinteresētu personu no pirmās un kādu no pēdējās rindas un tās mērķtiecīgi uzrunāsim. Izraudzīsimies arī kādu punktu nedaudz virs pēdējā rindā sēdošo galvām un uzrunāsim to brīžos, kad nepieciešams koncentrēties.
Pārvarēt negatīvas emocijas palīdzēs uzmanības koncentrēšana uz savu izturēšanos. Izveidosim kontroles sarakstu, atzīmējot jomas, kurās vēlamies pilnveidoties. Tās varētu būt: ķermeņa stāja un kustības (acu kontakta meklēšana, atvērta poza un žesti, atbrīvoti muskuļi), balss un runas veids (situācijai piemērots skaļums, optimāls runas ātrums), izturēšanās pret klausītājiem (mēģināt iejusties “otra ādā”, aktīvi klausīties), izteiksmes veida uzlabošana (sagatavoti un strukturēti izteicieni, sarunas gaitā paturēt prātā tās mērķi). Ikreiz pirms publiskās runas sarakstu pārlasīsim un atzīmēsim atsevišķus punktus, kuriem pievērsīsim īpašu uzmanību tieši šajā reizē. Tāpat pārskatīsim sarakstu pēc uzstāšanās un pārdomāsim, kas izdevās, kā arī – kas neizdevās un kāpēc.
Jo labāk pazīsim sevi, jo pārliecinošāki būsim
Dažreiz emocijas ir tikai “aisberga redzamā daļa”, ko izraisa daudz dziļāki strāvojumi mūsos, piemēram, nīgrs skatiens var pēkšņi uzjundīt šaubas par to, vai tiešām esam tik labi oratori, kā mēģinām paši sev iestāstīt. Šajā gadījumā runa ir par mūsu identitāti, kas atklājas iekšējā sarunā, ko nemitīgi risinām paši ar sevi, esam kompetenti vai nekompetenti, labi vai slikti, mīlestības vērti vai pelnījuši nicinājumu.
Identitātes sarunu pamatā ir cilvēka tieksme salīdzināt sevi ar citiem. Šajā procesā veidojas mūsu pašvērtējums, taču jāatceras, ka pašvērtējums ir subjektīvs – tās ir tikai mūsu domas pašiem par sevi. Tātad, ja kāds mums šķiet spējīgāks, zinošāks vai labāks par mums, tas vēl nenozīmē, ka viņš tiešām tāds arī ir. Lai nepatīkama identitātes saruna nepārsteigtu nelaikā, ir vērts ik dienas atvēlēt brīdi pašizziņai, ko sekmē psiholoģiska, filozofiska un reliģiska satura literatūras lasīšana, dienasgrāmatas rakstīšana, pastaigas brīvā dabā un sarunas ar dzīvesgudriem cilvēkiem. Ja nepatīkama identitātes saruna izraisās uzstāšanās brīdī, domās apņēmīgi sev paziņosim: “Par to es padomāšu vēlāk!”, un tā arī darīsim, jo katra šāda saruna ir sava veida norāde uz vēl neizmantotām mūsu personības iespējām.
Lai kā arī mums šobrīd klātos, sakot savas publiskās runas, atcerēsimies: par labu oratoru nepiedzimst, par tādu izveidojas mērķtiecīga darba procesā! Lasīsim literatūru par šo tēmu un izmantosim katru iespēju pavingrināties, sakot publiskās runas mājas viesībās, darba apspriedēs un ikvienā citā gadījumā, kad ir klausītāji. Teiksim publiskās runas, pamazām veidojoties par tādiem oratoriem, kādi vēlamies būt! Lai izdodas!
