Ļoti gaidu pavasari. Tas ir mans laiks. Priecājos, ka manas meitas un es pati esmu dzimusi pavasarī, jo tas ir atmodas laiks ne tikai dabā, arī cilvēku izjūtās, domās un darbos.
Ļoti gaidu pavasari. Tas ir mans laiks. Priecājos, ka manas meitas un es pati esmu dzimusi pavasarī, jo tas ir atmodas laiks ne tikai dabā, arī cilvēku izjūtās, domās un darbos.
Raugos, kā uz jumtiem sakrājies sniegs atdodas saules stariem, pārvēršoties palāšu asarās. Tik ļoti negribas, lai šīs asaras no jauna pārtaptu sudrabainās sniega pērlēs. Priecājos, ka dabai slāpst pēc tīrības, tā ļauj, lai sētnieki ar lāpstu un slotu palīdzību ar dubļiem sajaukušos sniegu aizmēž kā pagātnes atmiņas, jo arī ziema drīz vien piederēs pagātnei.
Netīri pelēkais un arvien vairāk izburbušais sniegs atlaidies ielu malās it kā uz palikšanu. Varbūt tas gaida brīdi, kad saule to pārvērtīs tvaikā, jo tikai tā tas varēs pacelties tīri zilajās, augstajās debesīs, lai tikai pēc vairākiem mēnešiem atgrieztos uz zemes kā baltas sniega pūkas. “Kur palicis sniegs?” cits citam izbrīnīti vaicās ļaudis, starp kuriem noteikti būs kāds gudrinieks, kas atbildēs: “Sniegs nodots mazgāšanā!”
Katru pavasari meklēju pavasara zīmes, pat garāmbraucoša autobusa šķiestajās ūdens šaltīs, saskatot neskaitāmas varavīksnes. Kā pavasarīgu vēja brāzmu sūtu sveicienu paziņai ielas otrā pusē un prātoju, kas varētu būt paslēpts viņas baltajā plecu somā. Ļaujos nebēdīgai fantāzijai un iztēlojos, kā viņa baltajā somā aiznes baltu sniegu.
Ar gaidpilnu domu spārniem tveros pie ābeles zariem un spītīgi mēģinu nopurināt pērnos ābolus. Pietiek ar veco, pa saules stariem dosimies pretim visam jaunajam. Metu loku apkārt kūstoša sniega urdziņai ielas malā, lai netraucētu putnus, kas kāri tver saltos ūdens malkus, kas vairāk nekā jebkad garšo pēc pavasara. Laikam vispilnīgāk pavasari izjūt putni, jo viņi mājo zem klajas debess. Viņi ilgi kārto spalvas un vicina spārnus urgas malā, it kā baidīdamies to pazaudēt.
Bet cilvēki! Vai esat ievērojuši, kāds apjukums viņos valda pavasarī? Kā viņi mīca rokās pūkainās ziemas cepures un plaši atsit vaļā kažoku un mēteļu aizdares. Skatos un nesaprotu, vai viņus silda ilgas pēc pavasara vai mīlestība, ko, aizkavēdamies savā ikdienas darbā, esam aprakuši zem sniega, lai negaidot atklātu kā jaunu brīnumu.
Es meklēju pavasara zīmes un vēlos līdzināties saulei. Katram no mums krūtīs mīt maza saule, bet tai bieži nākas cīnīties pašai ar savas dvēseles saltumu, lai gan viss, kas mums apkārt, gaida sauli. “Mēs dzīvojam no saules,” ir teicis kāds gudrs cilvēks. Ļausim, lai tā ielīst mūsu sirdīs, atsvabinot tās no iekšēja stinguma. Arī mēs taču esam pavasara, tātad dabas daļa. Visi kopā dosimies meklēt tīru, pavasarīgu prieku! Tas mīt tepat blakām – slēpies briestošā pumpurā, pirmajā cīruļa dziesmā, pirmajā drosmīgajā asnā, pirmajā smaidā. Tas mīt laikā, kad katra diena šķiet kā no jauna uzdāvināta.
