Latvijas iedzīvotāji Eiropas Savienībā izceļas ar to, ka pērk daudz jaunu automašīnu, bet apenieši Vaira un Uldis Polkas jau daudzus gadus ir uzticīgi vienam transportlīdzekļa modelim – motociklam blakusvāģi.
Latvijas iedzīvotāji Eiropas Savienībā izceļas ar to, ka pērk daudz jaunu automašīnu, bet apenieši Vaira un Uldis Polkas jau daudzus gadus ir uzticīgi vienam transportlīdzekļa modelim – motociklam blakusvāģi. Ar to viņi nokļūst visur, kur nepieciešams – gan ziemā, gan vasarā, un nemaz nesūrojas, ka viņu īpašumā nav automašīnas.
Arī Apes iedzīvotāji ir ļoti pieraduši pie Polku pāra no “Kalniešu” mājām, kas vienmēr un visur ir redzami savā motociklā. Par to sajūsminās arī iebraucēji, kas, redzot abus braucējus, izmanto izdevību viņus nofotografēt, jo ne tik bieži vairs uz Latvijas ceļiem ir redzams šis braucamais.
“Esam ievērojuši, ka cilvēki mūs un mūsu braucamo apbrīno. Nezinām gan īsti – par ko. Varbūt par mūsu solīdo vecumu, jo Uldim ir jau 68 gadi, bet man – 65. Vienā rudenī mūs kaut kādi iebraucēji vairākas reizes fotografēja. Es sēdēju blakusvāģī, man klēpī bija liels asteru pušķis, un vēl elegantais blakusvāģa tēls. Tas viss viņus laikam ļoti sajūsmināja,” spriež V.Polka.
Drošāk jūtas blakusvāģī
Pirmais Vairas un Ulda Polku motocikls bija bez blakusvāģa. To iegādājās 1971.gadā rindas kārtībā, gandrīz gadu gaidot rindā.
“Bijām kolhoza fermā cūkkopēji 25 gadus. Vienā dienā mums jautāja, ko gribētu saņemt bez rindas par labu darbu? Teicām, ka mums vajag “pižikus” un motorzāģi, bet tāpat neko neiedeva. Toreiz mūsu meita bija sanatorijā Cēsīs, un braucām pie viņas ciemos vēlā rudenī. Skolas direktors atzina, ka esam gan mēs izturīgi vecāki, un vēl iedeva mums polietilēna plēvi, lai atpakaļceļā nesalīstam, jo ārā lija,” atceras Vaira un Uldis.
Vaira joko, ka jaunībā varēja vizināties drosmīgāk, bet tagad drošāk jūtoties blakusvāģī. “Bet Uldis to neņem vērā un vizina mani tikpat strauji kā jaunībā..! Turklāt reizēm viņš pat pieceļas kājās visā augumā kā tāds stalts puisis! Es gan apbrīnoju, kā viņam vēl veselība turas un nenogurst kājas braucot. Tāpat kā daudzi citi latvieši, dzīves rūdījumu viņš guva izsūtījumā uz Sibīriju. 1949.gadā kopā ar mammu un māsu viņus izsūtīja uz Sibīrijas Parabeļskas rajonu, kur viņi bija līdz 1956.gada maijam. Bet jau kopš 1957.gada rudens Uldis trīs gadus pavadīja armijā Urālos,” viņa saka.
Ir paši sev saimnieki
Pašlaik Vaira un Uldis Polkas brauc ar 1991.izlaiduma gada motociklu ar blakusvāģi, ko iegādājās pirms 15 gadiem. Pa šo laiku ir bijuši vēl vairāki braucamie.
“Kad braucam paši, esam droši, ka nokļūsim vajadzīgajā vietā un laikā. Tad paši esam sev kungi un saimnieki, nejūtamies kādam par apgrūtinājumu un varam braukt, kur un kad vēlamies. Mūsu transportlīdzeklis ir motocikls ar blakusvāģi, jo ar to varam visur aizbraukt un ērti novietot jebkurā atļautā vietā, jo tas neaizņem daudz vietas. Turklāt varam piebraukt pie pašām veikala durvīm!” saka V.Polka.
Braucot izbauda brīvību
U.Polka atzīst, ka šo gadu laikā ir nobraukts daudz kilometru pa dažādiem ceļiem. “Ar šo motociklu esam izbraukuši visas Latvijas malas – arī Liepāju, Jēkabpili, Rīgu. Uz Liepāju izbraukājām pa vienu dienu – naktī izbraucām un nākamajā naktī bijām mājās. Pusnaktī braucām cauri Rīgai – ziedēja liepas, un gaiss tā smaržoja! Braucot automašīnā to nevar izbaudīt. Braucot ar motociklu, varu izjust arī lielāku brīvību, jo neesmu piesprādzēts. Ir arī iespēja elpot svaigu gaisu. Reizēm sieviņai par prieku uztaisu kādu triku. Tagad tik tālos braucienos vairs nedodamies – tepat līdz Apes centram, Alūksnei, uz Jaunlaicenes ezeru pamakšķerēt,” stāsta U.Polka.
Ar motociklu viņi ir pabijuši ne tikai daudzviet Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām, piemēram, Igaunijā, Krievijā.
“Varbūt šovasar aizdosimies kādā tālākā braucienā. Protams, kad ārā ir ļoti auksts, mēs ar motociklu nebraucam, tomēr esam braukuši arī tad, kad ārā ir 15 grādu sals. Vēl gan neko neesam apsaldējuši,” viņi saka.
Gribētu labākus ceļus
Vaira atzīst, ka pašai nekad nav gribējies iegūt autovadītājas apliecību.
“Visām kolhoza zootehniķēm bija tiesības, lai varētu braukt ar automašīnu. Kad pati strādāju kolhozā, fermā vienmēr bija ļoti daudz darba, arī bērni bija mazi, tādēļ nebija laika domāt par tiesību kārtošanu. Fermā pie sivēnmātēm nostrādāju 25 gadus,” atceras Vaira. Viņa lepojas, ka vīrs ir tehnikas meistars, jo prasmīgi prot saremontēt ne tikai savu spēkratu, bet palīdzēt arī vietējiem puikām. “Viņi labprāt nāk pie Ulda, vēro viņa darbu un taujā pēc padoma,” saka V.Polka.
Jautāti, kāds ir Latvijas autoceļu stāvoklis, abi braucēji atzīst, ka neapmierinošs. “Nesen uz Jaunlaiceni braucām kā pa kurmja rakumiem! Labāks nav arī no Jaunlaicenes līdz Māriņkalnam. Slikts ir ceļa Alūksne – Ape segums. Labi, ka vismaz ceļš uz mūsu “Kalniešiem” ir līdzens. Agrāk Latvijas ceļu stāvoklis bija labāks,” viņi secina.
Automašīna nav nepieciešama
1962.gada pavasarī Vaira un Uldis apprecējās. Vairas dzimtā puse ir Visikums, Ulda – Maliena, bet iepazinās abi Alūksnē. Apē viņi dzīvo kopš 1969.gada. Tagad U. un V.Polkām ir jau pieci mazbērni un viena mazmazmeitiņa, ar kuriem viņi ļoti lepojas. Ar dzīvi Apē Vaira un Uldis ir apmierināti, jo visi nepieciešamie pakalpojumi un speciālisti ir pieejami uz vietas.
“Mazbērni uztraucas par mums, ja ar motociklu kaut kur braucam aukstā laikā. Vairākas reizes gan bērni, gan mazbērni mums ir piedāvājuši iegādāties automašīnu un likt pie malas savu motociklu ar blakusvāģi, bet mēs neesam uz to pierunājami,” saka V.Polka.
Uldis atzīst, ka nu jau viņam automašīna vairs nav nepieciešama. “Ja tik ilgi esmu nobraucis ar motociklu, tad arī nešķiršos no tā,” viņš apgalvo.
