Manu draudzeni, triju bērnu māti, kas dzīvo citā Latvijas nostūrī, pameta vīrs. Kāpēc? Saticis savā ceļā liktenīgo sievieti.
Manu draudzeni, triju bērnu māti, kas dzīvo citā Latvijas nostūrī, pameta vīrs. Kāpēc? Saticis savā ceļā liktenīgo sievieti. Tā viņš teica.
Pieviltā sieva un māte paraudāja, paraudāja… un atrada sev citu. Labu cilvēku, kaut dzērāju. Dzīvo tālāk kādā lauku pagastā “govij pie astes”.
Savukārt liktenīgā dāma pēc pieciem apreibinošas laimes gadiem, dzīvojot kopā ar vīrieti (tajā pašā pagastā vienīgā lauku veikala īpašnieks), ko bija aizvilinājusi no ģimenes, atrada sev jaunu mīlestību. Arī bērnu tēvu (kaimiņu pagastā gatera īpašnieks), šoreiz bērni ir pat četri. Vīrietis ātri tika vaļā no likumīgās laulenes, aizfīrējot viņu labi tālu projām no savas dzīvesvietas – uz rajona centru (iekārtoja lielveikalā par pārdevēju), nopērkot viņai tur dzīvokli un auto.
Bet liktenīgā sieviete (sauksim viņu par Karmenu) tagad veido mīlīgu ģimenes ainu kopā ar jauno mīļāko labi iesildītā ligzdiņā (ko vīrieša mājā iekopusi nu pamestā laulātā draudzene).
Arī ar iepriekšējo vīrieti Karmenai izdevās visai labi iejusties viņa bērnu draudzenes lomā, pastaigājoties kopā gluži kā ģimenei: tikai viņa, bērni un šo bērnu tēvs. (Kamēr īstā māte “govij pie astes”.) Tiesa, Karmena prot būt tikai svētdienas mamma. Septiņas dienas nedēļā kopā ar bērniem (svešiem, jo savus viņa pagaidām, kamēr ir jauna, nevēlas) – tas droši vien ir par daudz. Turklāt bioloģiskā māte taču kaut kā nebūt tiek ar visu galā pati!
Ai, kā mana draudzene – trīs bērnu mamma – tagad nožēlo, ka necīnījās par vīra atgūšanu, ka nesagaidīja viņa atgriešanos! Kā viņa gribētu tagad triekt ratā savu mīļāko – dzērājpusi! Bet ir manai draudzenei sirds krūtīs. Viņa nevar draugam parādīt durvis. Un nav jau arī garantiju, ka tad pa tām atgriezīsies mājās neuzticīgais vīrs. Laikam nekas vairs nav labojams.
Manas draudzenes vīru, visticamāk, drīz “savāks” atkal jauna Karmena. Un mana visnotaļ latviskā draudzenīte, visticamāk, tā arī paliks visu mūžu nelaimīga – dzērājpuisim pie sāniem. Kristīne…
Ar vīriešiem tā kā viss būtu skaidrs. Mīlas vergi. Viņi arī labi prot izskaidrot, kāpēc priekšroku devuši Karmenai, nevis pašu sievām, ģimenes saglabāšanai.
Kāpēc nesaglabā uzticību sievām kaut vai bērnu vārdā?! Sievas neesot pratušas audzināt bērnus (bezjēdzīgi lutina, izlaiž, nav prasīgas), nemākulīgi gatavojušas ēst, bijušas nevīžīgas (“humpalu” apģērbs, nekārtīga frizūra, nav krāšņu nagu un koptas sejas – arī lauku “večiem” ir stingras prasības pret sievām jeb drīzāk pret mīļākajām), neseksīgas (krūtis un dupsis vai nu par lielu, vai par mazu – arī laukos sevi cienoša sieviete gādā par krūšu implantiem un mājās sevi moka pie trenažieriem) un seksā zinājušas tikai vienu pozu – “dēlis” (daktera Zālīša grāmata nav studēta, par mūsdienīgāku literatūru nemaz nerunājot).
Bet ar ideāli seksīgo sievieti Karmenu nebūt nav tik vienkārši (viņai, starp citu, nemaz nepatīk rosīties pa virtuvi, labprātāk ar mīļoto viņa pusdieno un vakariņo restorānā). Visi taču zina viņas zīmīgo tekstu no Žorža Bizē operas ar tādu pašu nosaukumu: “Mani nemīli, bet es mīlu tevi un piespiedīšu arī tevi mani iemīlēt.” Apmēram tā tas skan.
Visi arī zina, ar ko beidzās šis Karmenas mīlas stāsts. Kad viņa bija panākusi savu, Karmenai viss apnika, gribējās pamēģināt kaut ko jaunu. Viņas brīvas gars vēlas piedzīvojumus. Fināls vispār ir drausmīgs. Pamestā mīļākā atraidītā sirds prasa asiņu… Nedod Dievs! Grēcīgo vīrieti gaida cietums – pašam savā sirdī. Un mūžīgas, nepiepildāmas, neauglīgas ilgas.
Karmenas liktenīgais maršs cauri gadsimtiem turpinās. Neapturami un uzvaroši. Vai tiešām nekas nespēj savaldīt Karmenu, sajaukt viņas kārtis? Vai jāsamierinās ar asarās mirkstošām sievām, kas pamestas metas pirmā garāmgājēja apkampienos? Vai jāsamierinās ar situāciju, ka bērniem ir divas mātes – sava un Karmena? Ka tēva vietā ikdienā jāredz vienā gultā ar mammu guļam svešu vīrieti?
Nav jāsamierinās! Mūsu vecmāmuļas ir zinājušas paņēmienus, kā ar maģijas palīdzību var likt vīram atjēgties un atriezties pie ģimenes pavarda.
Jau senie grieķi pirms Kristus dzimšanas centušies formulēt, kas ir liktenis. Viņiem tā bija noteikta kārtība ar nosacīto mērķi – providenci (pasaules likteni lemjošu Dieva kārtību). Liktenis viņiem bija kā nepieciešamība, no kuras nav iesējams izvairīties.
Lūk. Ģimene ir Dievam tīkama institūcija. Kāpēc gan lai maģija nekalpotu ģimenes saglabāšanas nolūkā? Ir metodes, kā Karmenu dabūt nost no krietno sievu ceļa…
***
Lai vīrs un sieva neizšķirtos
Zaļajā ceturtdienā pirms Lieldienām no diviem kamoliem jāsatin viens, abus diegus kopā tinot. Jānoliek kamols uz sliekšņa. Kad vīrs būs pārkāpis pāri diegam, tam vidū jāiesien mezgls un diegs kaut kur jānoslēpj. Sienot mezglu, jāsaka: “Dieva kalps (vārds) un es viņa diedziņš, kopā sasieti, cieši piekļauti. Kā šo mezglu nebūs vaļā siet, tā arī viņam ar mani kopā būs pa dzīvi iet.”
Vīra ieburšana ar foto palīdzību
Zem labās kājas pēdas sieva paliek vīra foto. Stāv uz šīs vienas kājas. Mīļā vīra seja fotogrāfijā pavērsta pret sievas pēdu. Sieviete runā: “Kā mana miesa stipri tevi spiež, tā mana mīla lai tavām domām ceļu negriež. Kā tavai miesai smagi no manas pēdas, tā arī tavai sirdij bez manējās ir bēdas. Āmen.”
Sieva piebur atpakaļ neuzticīgu vīru
Sieva izmet no skapja skaistas kleitas, vēlams – 12. Pārskaitiet tās vēl un vēl un runājiet buramvārdus:
“12 manas kleitas, visas skaistas, es šajās 12 kleitās par visām skaistāka. Kā nevar neviens cilvēks kails pa pasauli staigāt, tā arī tu nespēsi dzīvot, nemīlot mani arvien maigāk.”
Buramvārdi jārunā, Lieldienas gaidot.
(Natālija Stepanova, “Lielā buramvārdu grāmata”, Maskava, 2005.; no krievu valodas tulkojusi Villija Rugāja)
