9.martā Rīgā notika Nevalstisko organizāciju institūta prēmijas piešķiršanas pasākums, kurā tika sumināta arī alūksniete Māra Podkalne. Viņa saņēma balvu nominācijā “Ieguldījums reģiona attīstībā” un laikraksta “Diena” abonementu 2006.gadam.
9.martā Rīgā notika Nevalstisko organizāciju institūta prēmijas piešķiršanas pasākums, kurā tika sumināta arī alūksniete Māra Podkalne. Viņa saņēma balvu nominācijā “Ieguldījums reģiona attīstībā” un laikraksta “Diena” abonementu 2006.gadam.
Māru Alūksnē pazīst kā darbīgu un nesavtīgu cilvēku, biedrības “Saulstariņi”, kas apvieno bērnus ar īpašām vajadzībām, izveidotāju un vadītāju. Pagājušā gada nogalē daudzi alūksnieši iesaistījās ziedojumu vākšanas akcijā, kuras mērķis bija palīdzēt viņas dēlam Valteram atgūt veselību, izejot ārstniecības kursu profesora Vladimira Kozjavkina klīnikā Ukrainas pilsētā Truskavecā.
“Ziedojumu vākšanas akcija man bija liels pārsteigums, ko noorganizēja Alūksnes pilsētas sociālās palīdzības centra vadītāja Lolita Krūmiņa. Pārsteigums bija arī alūksniešu lielā atsaucība un ieinteresētība. Arī Truskavecā satikām lieliskus cilvēkus, un pirmo reizi mūžā es dzirdēju mediķus sakām: “Jā, mēs palīdzēsim!”,” pārdomās dalās Valtera mamma un stāsta, ka Truskavecas klīnika balstās uz trim pamatvērtībām: augsta profesionalitāte, ieinteresēta attieksme un estētiski pievilcīga vide.
Valters izgājis 12 dienas ilgu ārstniecības kursu, kura laikā veiktas dažādas masāžas, gaismas terapija, daudzveidīgi muskuļu vingrinājumi un muguras korekcijas procedūras ar mērķi mazināt muskuļu spriedzi un stimulēt veselo muskuļu darbību tā, lai tie veiktu arī slimo funkcijas.
Laika plānojums bijis ļoti precīzs, un procedūras notikušas arī sestdienās un svētdienās. Izpalikusi tik ierastā nīkšana, gaidot rindās uz kārtējo konsultāciju, jo ārstējošais ārsts piedalījies procedūrās un to laikā atbildējis uz visiem neskaidrajiem jautājumiem.
Palīdzot sev, sāka palīdzēt citiem
“Ilgu laiku man bija sajūta, ka bērni ar īpašām vajadzībām ir “norakstīti”. Nereti vecāki tiek mudināti no viņiem atteikties un atstāt valsts aprūpē,” stāsta Māra un atceras nomācošo bezspēcības izjūtu, kas pārņem brīžos, kad speciālists, taujāts pēc padoma, tikai parausta plecus: – Tas šādos gadījumos ir normāli!
Valteram ir smadzeņu darbības traucējumi, un daudz ko viņš tiešām apgūst ar grūtībām, tomēr Māra uzskata, ka arī šādā situācijā vajag mēģināt. Viņa atzīst, ka slimo bērnu audzināšana no vecākiem prasa lielu fizisku un garīgu spēku, jo tas, ko vesels bērns apgūst pats no sevis rotaļu procesā, viņiem ir mērķtiecīgi jāmāca. Tas, kā veidosies šo bērnu dzīve, ir atkarīgs gandrīz vienīgi no vecāku pacietības, neatlaidības un uzdrīkstēšanās.
“Pirmos septiņus dēla mūža gadus nodzīvoju mājās. Uz ielas iziet nevarēju, jo bērns piesaistīja apkārtējo uzmanību. Arī ciemos iet nevarēju, jo viņš visiem traucēja. Biju viena četrās sienās un raudāju rītā, pusdienā un vakarā. Tad arī radās doma veidot sabiedrisku organizāciju,” atceras Māra un stāsta, ka galvenais dzinulis biedrības “Saulstariņi” izveidei bijusi vēlme palīdzēt citiem slimo bērnu vecākiem. Meklējot veidus, kā palīdzēt Valteram, viņa daudz konsultējusies ar dažādiem speciālistiem, rezultātā uzkrājusies plaša informācija, kurā gribējusi dalīties.
Stiprāku dara sabiedrības atbalsts
“Slimo bērnu attīstībā katra diena un pat stunda ir ļoti svarīga. Tieši tāpēc “Saulstariņiem” ir tik daudz dažādu aktivitāšu, ka apzinos: man viņiem ik dienas ir kas jauns jāiemāca, jo rīt jau var būt par vēlu,” skaidro Māra.
Viņa ir gandarīta, ka 2001.gada jūnijā dibinātā biedrība nu jau apvieno 39 bērnus un jauniešus ar īpašām vajadzībām, kā arī viņu vecākus un pārējos ģimenes locekļus. Darbojas “Saulstariņu” skola, kurā bērniem notiek nodarbības zīmēšanā, mūzikā, runas un kustību terapijā. Savukārt vecākiem vienu reizi mēnesī notiek “Velku” fonda finansiāli atbalstīta grupu diskusija un saskarsmes treniņi, ko vada psiholoģe Ilze Lielpētere. Par tradīciju kļuvušas “Saulstariņu” vasaras nometnes, dalība sporta aktivitātēs un festivālos.
“Dažreiz cilvēki domā – man ir “Saulstariņi” un ar to pietiek. Bet man ļoti vajag vēl citus cilvēkus, lai dzirdu, kā runā, kā debatē. Un to vajag visiem “Saulstariņu” vecākiem. Es pat nevaru vārdos izteikt, cik ļoti viss ir mainījies uz labo pusi, kopš pati esmu sākusi aktīvi darboties. Un es pati, izejot tam visam cauri, esmu ļoti daudz ieguvusi un mainījusies,” teic Māra.
Sieviete pēdējo gadu laikā satikusi daudz lielisku cilvēku, un katrs no tiem viņai kaut ko iemācījis. Lielas pārmaiņas Māras dzīvē izraisījusi iepazīšanās ar kristietēm Dainu Rudzīti, Ainu Albertiņu un Baibu Meisteri. Piedalīšanās baptistu draudzes dievkalpojumā ļāvusi saprast, cik atvieglojoša un reizē spēcinoša var būt skaļa lūgšana.
Savukārt kristiešu labvēlīgā un iedrošinošā attieksme sekmē slimo bērnu integrāciju sabiedrībā. Mārai daudz nozīmē iespēja būt kopā ar Alūksnes rajona padomes kolektīvu. Te viņa atpūšas, pilnveidojas un vairo savu pašapziņu.
Sapņo par Vāciju un dienas centra izveidi
“Ir vairāk jātiekas ar cilvēkiem, jābrauc un jāredz, jo tas paver jaunu skatu uz dzīvi un palīdz saskatīt iespējas. Šovasar ļoti gribētos aizvest “Saulstariņus” uz Vāciju, kur mūs ciemos gaida mūzikas skolotājs Stefans Hibi. Viņš māca mūziku bērniem ar īpašām vajadzībām un labprāt iepazīstinātu ar savu pieredzi arī skolotājus Alūksnē,” nākotnes iecerēs dalās Māra un saka, ka draudzība ar S.Hibi izveidojusies, pateicoties Alūksnes evaņģēliski luteriskajai draudzei un personīgi Mārai Kalnai. Viņa ļoti vēlas parādīt vācu bērniem un skolotājiem “Saulstariņu” iestudēto muzikālo uzvedumu “No mīlestības ziedi plaukst”, kura tapšanā izmantota pilnīgi jauna metode muzikālās dzirdes un kustību attīstīšanai, ko izstrādājusi Dzintra Mendziņa un kas balstīta uz Tibetas mūku žestu un skaņu sistēmu runas veicināšanai un spriedzes mazināšanai. Gribētu tālajiem draugiem iemācīt arī dažas latviešu tautas dziesmas un rotaļas.
“Mans lielais sapnis ir dienas centra bērniem ar īpašām vajadzībām izveide Alūksnē. Piedaloties braucienos uz Beļģiju un Somiju, pirmo reizi redzēju, kā šie bērni un jaunieši dzīvo un mācās ārzemes. Tur ir izstrādāta sistēma, kā nodrošināt katram šādam bērnam individuālu pieeju. Mums tā nav, jo Latvija atrodas pašā šā ceļa sākumā,” saka Māra.
Viņa informē, ka beļģu pieredze apkopota rokasgrāmatā “Jaunas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti”, kas pieejama Alūksnes rajona padomes mājas lapas “www.aluksne.lv” nevalstisko organizāciju darbam veltītajā sadaļā. Mārai ļoti gribētos, lai dienas centrs ir gaišs un ērts, lai tajā strādā ieinteresēti, zinoši un mīlestības pilni speciālisti. Cik ļoti tas nepieciešams bērniem ar īpašām vajadzībām, viņa pārliecinājusies divās Truskavecā pavadītajās nedēļās.
“Man patīk domāt, ka bērni ar īpašām vajadzībām ir mūsu “zvaigžņu bērni”. Vai nav jauki? Nevis “slimie”, “rūpju”, “invalīdi”, bet gan – mazas zvaigznītes, kurām mūsu pacietība un mīlestība palīdz mirdzēt arvien spožāk,” smaida Māra un novēl visām māmiņām, kurām šķiet, ka viņu bērni ir “grūtas personības”, paraudzīties uz notiekošo no šī aspekta. Jebkuras nozīmīgas pārmaiņas sākas ar šķietami necilām izmaiņām mūsu ikdienas domās un ieradumos. Taču rezultātā ieguvēja ir visa sabiedrība, par ko liecina Nevalstisko organizāciju institūta Mārai pasniegtā balva.
