Romāns turpinājumos. 5. Kaut kur zemapziņā gruzdēja arī vainas apziņa. Projām! Jāiet projām no šī sasodītā darba, kur tik daudzi varēja bakstīt acīs par lietām, ko paši nesaprata. Kas varēja apzvērēt, ka slimnīcā ir viņas vienīgā īstā vieta?
Romāns turpinājumos. 5.
Kaut kur zemapziņā gruzdēja arī vainas apziņa. Projām! Jāiet projām no šī sasodītā darba, kur tik daudzi varēja bakstīt acīs par lietām, ko paši nesaprata. Kas varēja apzvērēt, ka slimnīcā ir viņas vienīgā īstā vieta? Te vajadzēja dzelzs pacietību, azbesta izturību un biezu ādu. Tā visa viņai vairs nebija. Septiņi gadi kā uzvilktam pulkstenim, un nu viņas atspere bija pušu. Pāriet uz citu vieglāka profila nodaļu vai pie papīriem viņa negribēja. Dzenāt slimnīcas statistiskā skaitļu rindas, mēmo ciparu kombinācijas? Nu nē! Viņa neļāvās nekādai pierunāšanai, nekādiem solījumiem. Viss! Velda aizgāja no darba pēc pašas lūguma jau ar jaunā mēneša pirmo datumu, daudz neko nepaskaidrojot: viņa jūtoties nogurusi, iztukšota un atbildīgam darbam, pat bīstama.
“Labāk akmeņus velt, ielas slaucīt un vasarās mežos peļņai ogas un sēnes lasīt vai braukt uz ārzemēm, kur medicīnas māsas darbs varbūt tikpat smags, toties alga tālu pārsniedz mūsu valdības noteikto iztikas minimumu. Daudzas māsas ar darbu tur ir apmierinātas. Laiks rādīs, ko uzsākt tālāk. Vai tik vien vietas zem saules?”
Viņa izmeta strupus vārdus arī kadru daļas darbiniecei, kura nemaz nebija vainīga, ka vienai medmāsiņai pilna sirds, un tikai ievaicājās, ko viņa domā darīt tālāk un vai visus “par” un “pret” ir labi pārdomājusi. Velda aizvēra savas līdz šim vienīgās darbavietas durvis. Sirdī gruzdēja rūgtums, nogurums, iztukšotības sajūta, īgnums pašai uz sevi un visu pasauli. Varbūt viņa tiešām pārsteidzās? Tomēr lepnums un spītība liedza sperto soli arī vēlāk nožēlot. Kalniņš palika viņas pēdējais pacients. Ko ēdīs rītā un pēc nedēļas, Velda nedomāja. Sliktākajā gadījumā ies kaut vai par auklīti kādā bagātā ģimenē. Avīzēs ņirbēt ņirbēja sludinājumi: vajadzīga mīļa un uzticama auklīte ar auklītes prasmēm… Tagad pieprasīja aukles ar izglītību un medicīniskā varēja būt viena no pieprasītākajām. Šī nodarbe derēs vismaz uz kādu laiku, kamēr atradīsies kas labāks un piemērotāks. Brīvajās dienās nebūs nekādu galvassāpju, uzturs droši vien darbā pie salīgtajiem, solīdiem saimniekiem. Bērnus Velda izprata. Māsas Īvandes puika Rihards bija kā uzburts, kad viņa ieradās ciemos. Tikai trīs gadus vecs, viņš jau bija personība. Arī Veldas māsa, viena cīnoties un upurējot savu dzīvi bērna labklājībai, piestrādāja par auklīti un bērnu uzraudzīšanu un atbildību uzskatīja gandrīz kā savu sūtību. Varbūt tas bija abām iedzimts? Viņas bērnībā bija augušas ne bez grūtībām, cerot, ka pašām reiz būs laimīgas ģimenes, vairāki bērni. Varbūt drīz liktenis atsūtīs nolemto sapņu princi, ābola otro pusīti, kā rakstīja sieviešu žurnālos, un tad… Veldas vīrietim vajadzēja būt ne kā kruķim, ne tādam, kāds gadījās Īvandei, bet, īstam atbalstam un ģimenes galvai. Kur ir tāds viņai vienai nolemtais vīrietis, vienīgais, to Velda nevarēja zināt. Varbūt bija tepat blakus, bet iespējams, pat citā pasaules daļā. Pasaule bija kļuvusi tik maza! Un vispār, viņa vīriešiem vairs neuzticējās, vairs ne…
Jauna, pievilcīga, labākajos gados, pieradusi paspīdēt arī ar sievišķīgiem krāšņumiem, tāda bija Velda. Reizēm kā draisks pavasara vējš, citreiz kā pamalē dusošs negaisa mākonis. Ne viens vien dakteris bija metis uz viņu acis, pietuvojies kā tauriņš ziedam, paspēlējies un tad pazudis, neko neapsolot. Pirmās mīlestības slimība jau bija sen izslimota, un palikušas mieles un arī pirmās mīlestības jūtu saldās atmiņas. Kaut kā aizvien pietrūka, lai sacementētos ar partneri uz visiem laikiem. Ne jau viņai vienai tā! Vainīgs droši vien bija arī neapskaužamais materiālais stāvoklis, kas bija sagandējis raksturu, apcirpis izglītošanās plānus, atstājot medicīnas māsiņu mazāk izglītoto likteņa pabērnu kategorijā. Bagātie apprecēja bagātos, nabagi – savējos, un ne jau katrai iekrita klēpī laimīgās Pelnrušķītes liktenis.
2. Rūgtenā brīvības garša
Pirmajās dienās pēc darba pamešanas Velda jutās pat tāda kā laimīga. Izgulējusies, atpūtusies, iegūtās brīvības pārņemta, viņa klīda pa pilsētu, laiku kavēdama. Maciņš gan bija pustukšs, veikalu skatlogos izlikto preču cenas viņa nepētīja.
