Pelnu diena nemaz tik pelēka nav, kā mēs to uzreiz iedomājamies. Tā ir veikla sieva ar sarkanu mici galvā, zilām un sarkanām lentēm ap cepuri un kupliem brunčiem mugurā, un vēl – pelnu kule rokā.
Pelnu diena nemaz tik pelēka nav, kā mēs to uzreiz iedomājamies. Tā ir veikla sieva ar sarkanu mici galvā, zilām un sarkanām lentēm ap cepuri un kupliem brunčiem mugurā, un vēl – pelnu kule rokā. Tādu ir iztēlojies bērns un uzzīmējis.
Pelnu dienai ir savi ticējumi un izdarības, kas jauniem un veciem izsauc vispārēju jautrību. Sevišķi skolā skolotājiem slepus tiek piekarināti mazi pelnu maisiņi, par ko viņi gan ir it kā ļoti izbrīnīti: “Ai, kas tas tāds man?” – bet vēlāk daudzkrāsainie maisiņi tiek sakārtoti pie apģērba, ka izskatās, ka skolotājam ir daudzi ordeņi. Bērni priecīgi, ka viņu izdarība ir pieņemta.
Bet nāk prātā notikums, kad Pelnu dienā visu klasi gandrīz aizsūtīja uz Sibīriju. Tas notika vēl tajā laikā, kad Staļins bija dzīvs. Skolā par krievu valodas skolotāju strādāja izbijis krievu virsnieks, kā jau tas pēckara gados bieži skolās gadījās. Skolotājs bija ļoti stingrs, un pie viņa nemācīties nedrīkstēja. Savaldīt klasi ar 26 skolēniem viņam bija tīrais nieks. Viņa stundās bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt grāmatas vai burtnīcas lapu pāršķiršanu, vai spalvaskāta iečirkstēšanos. Viņš ģērbās virsnieka formas žaketē, tumši zilās galifeikas biksēs un melnos ādas šektzābakos, kas, viņam staigājot pa klasi, smalki čīkstēja. Zēni par to gudri sprieda, ka viņa zābaku pazolēs esot ieliktas plānas bērza tāsītes, kas tieši domātas, lai zābaki staigājot čīkstētu.
Un gadījās tā, ka tajā dienā skolotājs nāca uz stundu dusmīgs, jo bijām slikti uzrakstījuši diktātu. Burtnīcas tika izdalītas, aizsviežot to īpašnieku virzienā pāri klasei. Tās lidoja kā pasta balodīši, švīkstinādami spārnus. Neviens neko neiebilda, tikai pacēla no grīdas savu burtnīcu. Un tomēr – kāds zēns bija pamanījies pie skolotāja bikšu staras piekarināt pelnu maisiņu. Pirmajā brīdī bijām pārsteigti, bet tad sākās smiešanās! Un kā jau tas bērniem mēdz būt – ja nedrīkst smieties, tad vēl vairāk nāk smiekli. Kad skolotājs beidzot atklāja, kas par lietu, tad visiem lika piecelties un stāvēt kājās līdz stundas beigām. Turpinājumā gandrīz katram skolēnam pie sejas tika piegrūsts pelnu maisiņš un kliedzot jautāts: “Kas tas tāds? Kurš vainīgs?” Vēl tika mums piešķirts kāda mājlopa vārds. Neviens neuzdrošinājās teikt ne vārda, tāpēc mums tika paziņots, ka tiek izsaukti vecāki uz skolu un pēc tam visiem ceļš uz Sibīriju. Smiekli vairs nenāca.
Līdzi gada ritošajām dienām nāk un aiziet seno latviešu gadskārtu svinamās dienas: Zvaigznes, Teņa, Bašķu, Sveču diena. No tā tālā kalna tuvojas lielībnieks Metenis, tam pakaļ virpuļo Pelnu diena. Katrai svinamai dienai savs raksturs un izdarības, bet visām ir kopīgais – vēlēšanās, lai būtu labs gads, svētība lopu kūtī, ražība dārzos un tīrumos, ģimenē čaklums, veselība, saticība. Un ko tad cilvēkam vairāk vajag.
Palasīsim, kādus ticējumus par visām šīm dienām ir savācis Jaunrozes tautskolotājs Dāvis Ozoliņš apmēram 1891. gadā. Šoreiz par Pelnu dienu.
“Pelnu diena agrāk Jaunrozē bijusi kalpiem mainīšanās diena. Metenī vēl visi esot gājuši uz krogu šķirības dzert. Kad Pelnu dienā kalpi vadīti projām uz jaunu dzīvi, tad pakaļ sviesti pelni, lai līdzi sliktumu nepaņem, bet lai arī vecajās mājās sliktums nepaliek.” (J.Kraujš Jaunrozē)
“Pelnu dienā pirms saules jāizgrābj pelni un jāizsēj uz dārza tajā vietā, kur stādīs kāpostus, tad tārpi tiem nemetīsies virsū.” (E.Mazjāns Jaunrozē)
“Ja pelnu dienā ēd kāpostus, tad vasarā kāpostus ēdīs tārpi.”
“Ja Pelnu dienā mazgā veļu, tad maize nepelē.” (J.Anītens Jaunlaicenē)
“Pelnu dienā jāpāriet cita pagasta robežai, jānocērt pīlādža zars, jāvelk mājās, jāsacērt un jāliek plītī. Uz tās uguns cep gaļu. Esot gauži garšīga. Bet, kad govij pupi sprēgājot, tad ar to jāsmērējot. Tad sprēgājumi sadzīst.” (R.Bērziņš Lieliecavā)
“Šai dienā pelnus kaisījuši arī lopiem uz muguras, lai tos nekostu knišļi un dunduri.”
“Pelnu dienā jātin cieti kamoli, tad laba kāpostu raža.” (A.Liepiņš Oppē)
Agrāk Pelnu dienā, kad jau ārā pavasara dvesma, no krāsns ņēmuši pelnus un bēruši kulēs. Vidū ielikuši karstas ogles. Ar tām visa ģimene gājuši izvēlēties vietu, kur būvēt jaunajiem māju. Tajā vietā pelnu kules izbēruši un ierušinājuši oglītes kopā ar bērza tāsīm un sausiem iekuriem. Visi apkārt satupušies un iekurinājuši ugunskuru. Tad gājuši apraudzīt, kur līst līdumu, kā varēs aizsargāties no ziemeļvēja, kā dot ceļu saulītei, kur rakt aku, kur celt kūti, riju, pirtiņu. Un dzīvot!
Pelnu diena nav pelēka.
