Romāns turpinājumos. 4. Un bija arī otrādi: sašķaidīts kā gaļas mašīnā samalts ķermenis, kas iestājoties tikko dvašoja, pēc pāris dienām, skat, jau pēc ēdamā prasīja un ņēmās ar savu pārvērsto viepli pat pasmaidīt un humoriņu padzīt.
Romāns turpinājumos. 4.
Un bija arī otrādi: sašķaidīts kā gaļas mašīnā samalts ķermenis, kas iestājoties tikko dvašoja, pēc pāris dienām, skat, jau pēc ēdamā prasīja un ņēmās ar savu pārvērsto viepli pat pasmaidīt un humoriņu padzīt. Visādi gadījās. Reizēm likās pats sargeņģelis neatgāja no sistēmām apkarinātā auguma, un tas palika dzīvs un pat izveseļojās, kamēr citam sava sargeņģeļa tuvumā vienkārši nebija. Vai cietušais mūžā savu sargeņģeli nebija nopelnījis vai dzīves līkločos pazaudējis? Nāve pienāca, bet sargeņģeļa nebija…
Tieši tā šonakt notika arī medicīnas māsas Veldas dežūras laikā. Ārsts Līcītis bija aizgājis uz uzņemšanas nodaļu, viss bija mierīgi, sanitārs palīgtelpā stumdīja traukus, tad iedīcās putekļu sūcējs. Pret rīta pusi visgrūtāk pretoties miega varai, un Velda tikai uz mirkli bija atmetusi galvu uz elkonī saliektās rokas, kad doma tikpat kā ar elektrisko strāvu iebelza: “Paskaties, kā iet Kalniņam pirmajā gultā! Tur ir aizdomīgi kluss! Nedzird skaļo elpu kā līdz šim! Klusums tur nav labs!” Velda pielēca kājās no liekas tikai dažas minūtes ilgušā miega, un… reanimācijā tūliņ sākās īsta jezga: viss personāls saskrēja ap elpot pieklusušā gultu. Elektrošoks! Mākslīgā elpināšana! Atkal elektrošoks! Medikamenti caur sistēmas caurulīti! Kardiogrāfam pieslēgtais monitors vienalga palika mēms un rādīja taisnu svītru… Viss! Pūles nevainagojās ar panākumu. Nācās atzīmēt slimības vēsturē ārsta konstatēto faktu: nāve iestājās tikos un tikos… Kas vainīgs? Personāls? Traumas smagums? Likteņa lemtais? Protams, savu lomu varbūt nospēlēja arī Veldas neuzmanība.
Reanimatologs tūliņ pēc notikušā viņai aizrādīja, pirkstu kratīdams: “Neticu, ka nebija nekādu priekšvēstnešu! Tiem bija jābūt saskatāmiem monitorā! Miegamices tādi!” Dakteris bieži vadīja savu komandu ar žestiem un brīžiem personālu tracināja viņa vertikāli paceltais labās rokas rādītājpirksts un sulīgie izteicieni. Tikai Velda viena zināja savu vainu, un sevi šaustīja pārmetumos, ka aizsnaudusies un atslēgusies uz sekundēm vai varbūt minūtēm. Kas to redzēja, kas apsūdzēs? Liecinieku nebija un neviens nevarēja pateikt, kā būtu, ja būtu. Smags slimnieks bija nomiris, un pie nāvēm te bija pierasts. Ak, cik pierasts!
Protams, vairākums izdzīvoja un tika pārvesti pa savu profilu nodaļām. Reanimācija bija pirmais etaps, pirmais siets šinī dzīvības un nāves mašinērijā. Te strādāt nevarēja kura katra medmāsa, te bija vajadzīgs savs krampis: gan fiziska, gan psiholoģiska varēšana. Veldai kaut kā pēdējā laikā pietrūka: dvēseles komforta, pašas fiziskās veselības. Varbūt tas bija izdegšanas sindroms, kā to sauc šaurākās mediķu aprindās. Viņa bija izdegusi kā krāsns, kurā nav laikā iemests kurināmā papildinājums fiziskās un garīgās enerģijas veidā. Pat metāls nogurstot, mūžīgi zobratos ritot.
Neviens darbā gan Veldu par šo negadījumu nenosodīja, neizteica aizrādījumu, nesasauca sapulci. Drīz sekos atkal jauni notikumi, un pa nodaļas stūriem joprojām glūnēs kaulainā. Tā notiek ne jau pirmo dienu – smags avārijā cietušais nesagaidīja rītu un pārcēlās uz citu, dzīvajiem nepazīstamu pasauli.
Kalniņu arī negaidīja viegla dzīve – kakla skriemeļu trauma, paraplēģija- roku un kāju paralīze neliecināja par labu izveseļošanās prognozi. Bija jau pagājušas vairākas dienas pēc divu spēkratu sadursmes, bet Kalniņa rokas un kājas palika nekustīgas. Varbūt pats Dievs viņu – kā tautā teiktu – pasauca pie sevis, atbrīvojot no mūžīgām mokām gultā vai labākajā gadījuma ratiņkrēslā. Lai tur būtu lai vai kā, bet tas bija vēl viens piliens Veldas noguruma pilnajā, stresa pārņemtajā un maz atmaksātajā kaut tautā tik glorificētajā medicīnas māsas karjerā.
Otrā dienā punktu visam pielika mirušā Kalniņa sievas ierašanās. Daudz ko var pateikt bēdu nomākts cilvēks. Dusmas ir pati pirmā reakcija, ko nākas izjust ne tik reti uz savas ādas mediķiem, taču viņas teiktais bija kā nolādējums: “Jūs bijāt tā māsa, kuras dežūras laikā viņš nomira! Dakteris vēl vakar teica, ka viņš nav tik bezcerīgs, ka dziļie refleksi ir saglabāti. Vismaz es sapratu, ka viņš varētu dzīvot! Jūs tur kaut ko sajaucāt! Neuzmanījāt! Varbūt nogulējāt?” Nedaudz atguvusies no elsām, Kalniņa atraitne vēl piebilda: “Kad jums pašai nāksies tuvinieku zaudēt, jūs mani vēl pieminēsiet!”
Viņa vēl kaut ko teica par tiesu darbiem, un tad Velda neizturēja, pagriezās un devās projām un nespēja tik drīz atgūties no šīm nievām.
