Pie apsnigušas kuplās egles Kāds zaķēns tup un noraugās, Kā vāvere uz egles zara Grauž brūno egles čiekuru.
Pie apsnigušas kuplās egles
Kāds zaķēns tup un noraugās,
Kā vāvere uz egles zara
Grauž brūno egles čiekuru.
Tā skatīties viņš var bez gala,
Bet drīz jau prom viņš cilpot sāk,
Jo laikam arī pašam domas,
Ka vajag kaut ko notiesāt.
Kāds putniņš šķērso viņa ceļu,
Ar dziesmu pieskandinot mežu.
Vien strautiņš klusi burbuļo,
Zem ledus vākiem mutuļo.
* * *
Kad tavā dzīvē mājo skumjas,
Un sirdī klusi mājo naids,
Tad labākais līdzeklis pārvarēt sāpes
Ir pasmaidīt visiem kā saule, kas
mirdz.
Kad pēc kāda domās tiecies,
Ieklausies un neizliecies.
Kad pēc sārtām rozēm sniegsies,
Uzmanies un nesadzelsies.
