Tas bija pirms nedēļas. Svētdienā. Ļoti skaistā un saulainā svētdienā.
Tas bija pirms nedēļas. Svētdienā. Ļoti skaistā un saulainā svētdienā. Gāju pa kluso mazpilsētas ielu, saule spīdēja tieši sejā, un es dēliņam smejot teicu: “Es aizvēršu acis, un tu mani ved!” Lai es tā varu sauļoties un baudīt priecīgo noskaņu, ka nāk pavasaris! Tajā īsajā brīdī man šķita, ka nav nekas labāks par kluso un mierīgo gājienu pa mazpilsētas ielu. Uz mirkli man likās, ka šādi es varu atslēgties no visa, kas pēdējā laikā bijis grūts un sāpīgs. Tā iet – netraucēti. Kā man to tajā brīdī vajadzēja! Prieks gan bija īss…
Un kā jums liekas, kas iztraucēja šo svētlaimīgo svētdienas pastaigu? Vai kāds trokšņains auto? Nē. Vai sniegs no skaidrām debesīm? Nē. Vai pēkšņi no māju stūra iznākuši lieli trokšņainu cilvēku bari? Nē. Vienkārši uz ielas satikta sieviete, kas pēkšņi manas domas pārtrauca ar uzbāzīgiem jautājumiem, ar pamācībām, kā nodzīvot ne tikai svētdienu, bet visu mūžu. Ar saviem uzskatiem un vērtējumu par manu dzīvi! Pirmajā momentā gan apstulbu no negaidītā “sitiena”. Tajā brīdī bija sajūta, ka kāds neaicināti atvēris mana nama durvis un ar plašu vēzienu sācis mētāt visu sakārtoto. Visu, kas sakārtots pēc mana prāta un vēlēšanās. Man vairs negribējās smaidīt. Pazuda pat pieklājības smaids.
Diemžēl mazpilsētā robežas ir pārāk mazas. Līdz ar to arī robežas starp cilvēkiem. Ja mēs dzīvojam cits citam tik tuvu, tad rodas vēlēšanās ielīst otra cilvēka dzīvē pilnībā. Mēdz taču teikt, ka citi par tevi zina labāk nekā tu pats par sevi. Jā, tāds ir mazpilsētas sindroms. Un kas tur vainojams? Vai cilvēku ziņkārība, pašu dzīves pelēcība vai vienkārši inteliģences trūkums? Un rodas jautājums, cik sakārtotas ir to pašu cilvēku dzīves, kas dod mācības un kas citus vērtē?
Ir taču labi par savu dzīvi dalīties ar cilvēkiem, kam uzticies. Kuru viedoklis tev liekas svarīgs, vērā ņemams un uzticams. Ir tik labi svētdienas rītā uz ceļa apstāties un ar kādu laipni parunāt. Un ir žēl, ka šādu pieklājīgu un mīļu sarunu vietā mēs reizēm sākam riet kā suņi, esam tik gudri un perfekti, ka norādām citam ejamo ceļu. Nesen kāda mana draudzene uz īsu brīdi bija iegriezusies Latvijā. No ārzemēm. Viņa atzina, ka pieticis ar dažām dienām, lai viņa saprastu, ka šeit ilgāku laiku vairs nevēlas atgriezties! Un ne jau tādēļ, ka ārzemēs var nopelnīt vairāk. Tieši dīvaino savstarpējo attiecību pēc.
Tādēļ es jums novēlu, lai šajā svētdienā jums izdodas skaista pastaiga pa saulainām mazpilsētas ielām! Un lai izdodas, saulē sildoties, izdomāt pašas labākās domas un lai kāds pašā jaukākajā brīdī tās neiztraucē!
