Romāns turpinājumos. 2. Pamodusies viņa gauži raudāja, jo sapnī bija licies, ka izsapņotais bērns ir nozagts vai viņas vainas dēļ pazudis.
Romāns turpinājumos. 2.
Pamodusies viņa gauži raudāja, jo sapnī bija licies, ka izsapņotais bērns ir nozagts vai viņas vainas dēļ pazudis. Tādus vienāda satura sapņus par bērna pazušanu Iveta redzēja bieži. Tikai pēdējo piecu gadu laikā sapnis bija atkāpies. Tā vietā bija vienkārši, greizsirdīga satura sapņi bez bērna tēla: te viņai likās, ka Ivars viņu ir pametis, atradis citu sievieti. Viņa sapnī kāvās no sirds, sita un skrāpēja tai sapņu sāncensei un pamodās nosvīdusi, un ilgi nevarēja atgūties. Laikam viņas nervu sistēma sāka uzdot, līdz beidzot šī pēdējā iespēja.
Tagad Kramiņu kopdzīve, attiecības, domas un runas tika pakārtotas vienam mērķim – viņu bērnam, ko radīs, pateicoties zinātnes sasniegumiem. Bija arī reālas problēmas. Pirmkārt, veselības stāvoklis ne Ivetai, ne Ivaram pēc ārstu novērtējuma nebija teicams. Šūnas, kuru pirmsākums būs bērns, abu vecāku organismā bija jānobriedina veselas un izcilas, balstoties uz pēdējiem zinātnes sasniegumiem. Ivars atmeta smēķēšanu, pilnībā atteicās no alkohola. “Vai pēc tam tā arī būs?” Iveta gribēja zināt, bet viņš neteica ne jā, ne nē, acīmredzot nebūdams pārliecināts, cik ilgi noturēsies paraugvīra lomā. Līdz šim jau nebija nekāds svētais, kaut arī ne hroniķis. Bez darījumu pasākumiem biznesā, kuros kā obligāta piedeva bieži ietilpa arī alkohols, nevarēja sekmīgi vadīt savu uzņēmumu. Tagad no tā visa vismaz uz laiku bija jāatsakās. Šūnu atveseļošanās laikā abi rūpējās par veselīgu dzīvesveidu, ēda tikai izmeklētu un dārgu pārtiku. Ivetai – līdz tam ļoti miniatūrai sievietei – nācās lietot uzturu, kādu viņai daudzu gadu garumā aizliedza svara vērotājos. Viņas uzturu koriģēja dietoloģe Lilita. Daudzu rekomendēto ēdienu garšu viņa jau sen bija piemirsusi. Iepriekšējās notievēšanai paredzētās diētas nācās piemirst vismaz līdz tam laikam, kamēr būs veikts svarīgais eksperiments, kā Ivars nosauca visu šo sagatavošanās procesu… Iveta tagad svēra virs sešdesmit kilogramiem un pati sev likās nepiedodami resna. Tāda viņa sev nepatika, taču nācās samierināties, jo olšūnām, kuras brieda Ivetas organismā, bija jāatbilst noteiktiem, veselīgiem standartiem, kam jāgarantē vesela bērniņa aizsākums. Ivars par sievas svaru un izskatu neuztraucās. Tieši otrādi – uzteica viņas maigos apaļumus un tuvības reizēs bija īpaši aizrautīgs, un teicās no jauna sievā iemīlējies. Piecpadsmit laulības kopdzīves gadu laikā bija pierasts, ka Iveta ir miniatūra, gandrīz ēteriska būtne. Profesors bija izteicis minējumu, ka tieši dažādās diētas, kuras Iveta bija lietojusi gadiem, panākot iedomāto ideālo svaru, bijušas neauglības un spontāno abortu iemesls. Būtu viņa to agrāk zinājusi… Varbūt Ivars būtu samierinājies ar resnuli, kura spēj radīt viņu kopīgos bērnus? Tagad bija par vēlu sevi šaustīt, jo nekas nebija labojams.
Agrāk viņi bija domājuši arī par bērniņa adopciju. Tomēr vairāku bērnunamu apmeklējumi beidzās ar neko: sirdi mazuļi gan aizkustināja, ķeroties pie rokām un gados vecākie lūdzot kļūt par tēti un mammu, taču bērna bezvecāku statuss likās slikts fons tālākai bērna attīstībai. Bērns gan ne pie kā nav vainīgs, taču svešie gēni un nezināmie vecāki… kas tikai nebija dzirdēts par adoptēto bērnu problēmām! Negatīvais piemērs ļoti atbaidīja: Ivetas paziņu ģimene adoptēja mazuli un pēc gadiem šo soli nožēloja. Svešie bērni nespēja tā iesildīt Kramiņu pāra sirdis, lai piespiestu bērnu savām krūtīm un justu par savējo. Kramiņi varbūt derētu kā krustvecāku pāris, viesi bērnunama svētkos un materiālie atbalstītāji vēlākos gados. Par to tika domāts. Taču arī šis variants pamazām atkrita. Laikam jau abi bija pārāk lieli egoisti. Arī Ivara vecāki adopciju neatbalstīja. Kramiņi kā apsēsti ilgojās pēc savējā. Laikam jau liktenis tā bija lēmis, ka nekas no adopcijas nesanāca.
Tagad radās jaunas cerības, pēdējā iespēja – zinātnes sasniegumi un tā sauktais mēģenes bērns. Kad speciālistu ieteiktais bija paveikts un tuvojās atbildīgā procedūra, Kramiņus uzaicināja uz profesora lekciju, lai uzklausītu viņu domas, uzskatus, problēmas. Ivars pēdējā brīdi, sievai neizprotamu iemeslu dēļ, no piedalīšanās publiskajā demonstrējumā atteicās, kaut gan zināja, ka auditorijā nebūs ne studenti, ne medicīniski mazizglītoti cilvēki, kas varētu apmierināt tikai savu ziņkāri, bet ieradušies speciālisti no Lietuvas un Igaunijas, kas strādāja tanī pat nozarē, kādā strādāja profesora Liniņa komanda. Nelīdzēja ne Ivetas asaras, ne lūgums: vīra tuvumā viņa jutīšoties drošāka, un galu galā viņi taču ir pāris, kas katrs dod bērna aizsākumu līdzīgas daļās. Veltīgi! Kaut ko Ivars nespēja savos uzskatos formulēt: nevaru un viss. Viņš taču nebija pārdomājis? Kāpēc Ivars izturējās kā īsts zaķapastala, tas Ivetu ļoti mulsināja, un viņa jutās kā no sliedēm izsista.
