Zemnieki, kas pērn pavasarī pieteicās Lauku attīstības plānā paredzētajiem platības maksājumiem par bioloģiskās lauksaimniecības attīstību un bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu zālājos, ir saskārušies ar problēmām šā atbalsta saņemšanā.
Zemnieki, kas pērn pavasarī pieteicās Lauku attīstības plānā paredzētajiem platības maksājumiem par bioloģiskās lauksaimniecības attīstību un bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu zālājos, ir saskārušies ar problēmām šā atbalsta saņemšanā. Šiem lauksaimniekiem līdz konstatēto problēmu novēršanai nav iespējas saņemt platības maksājumus.
Piesakoties bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam, lauksaimniekiem no saistību uzņemšanās brīža bija jāapņemas apsaimniekot konkrēto atbalstam pieteikto platību turpmākos piecus gadus. Daļai zemnieku pērn atbalstam deklarētās platības bija lielākas nekā ortofoto uzņēmumos no kosmosa, tāpēc zemniekam par samazināto platību ir jāatmaksā iepriekšējā gadā saņemtais atbalsts.
Lauksaimniecībā strādājošie uzskata, ka nav vainīgi pie šīm problēmām, tādēļ arī viņiem nevajadzētu saņemt sankcijas par to.
Neziņā ir arī daudzi Alūksnes un Gulbenes puses bioloģiskie lauksaimnieki. Lauksaimnieki laikrakstam teica, ka viņi šobrīd ir iedzīti strupceļā un daudzas saimniecības var gluži vienkārši bankrotēt. “Alūksnes Ziņas” sarunājās ar Alūksnes rajona bioloģiskās lauksaimniecības truškopības nozares vadītāju Ivetu Laicenu, zemnieku saimniecības “Mauriņi” īpašnieci Gunitu Virku, Gulbenes rajona bioloģiskās lauksaimniecības biedrības priekšsēdētāju Mārtiņu Upānu, zemnieku saimniecības “Polieši” īpašnieku Arvi Pavloviču un Alūksnes Lauksaimniecību konsultāciju biroja jaunāko speciālisti veterinārmedicīnas jautājumos Sarmīti Svilāni.
Vai zemnieki ir vajadzīgi valstij?
Iveta Laicena: – Mums ir izveidojusies samulsuma situācija – vai mēs mūsu valstij esam vajadzīgi kā bioloģiskie lauksaimnieki? Ir sāpīgi klausīties, kā runā, ka bioloģiskie lauksaimnieki dzīvo pārticībā – neko nedara un saņem dažādus maksājumus. Neviens nerunā, ka tieši ražojošie lauksaimnieki nav saņēmuši ne santīmu vai arī saņēmuši ļoti maz. Rodas jautājums, kā dzīvot, kā nomaksāt kredītus, kā pabarot bērnus, kā nopirkt sēklu. Mums atbild – jūs ņēmāt kredītu, jums bija jārēķinās ar savām spējām. Mēs rēķinājāmies, ņemot kredītu, cik katrs var saražot, cik naudas saņems platību maksājumos. Mēs ražojam, attīstāmies, bet mums pārmet, ka šmaucamies. Mums, piemēram, ir lauks – pļava vai ganības, kas ir trīs hektāri. Kad izdomājam, ka tā vairs nebūs pļava vai ganības, mēs to uzaram. Traktoram ir vajadzīga apgriešanās vieta, malas nav iespējams uzart. Tas jau nekas, ka mēs appļaujam šīs malas un zāli izbarojam lopiem, tātad apkopjam šo zemi, bet lauks automātiski ir samazinājies, tādēļ tā ir kļūda, par to mūs soda, mums ir jāatmaksā atpakaļ nauda, kā arī mēs nesaņemam laikus šos maksājumus.
Gunita Virka: – Jaunie zemnieki, kas vēl neko nav sākuši darīt, daudz nebēdā – saņems naudu, strādās, nesaņems, dzīvos tāpat. Vissmagāk ir tiem, kas jau ir iesākuši kaut ko darīt. Zemnieks pie kļūdām nav tik vainīgs. Ja tās ir radušās, tad tas ir nezināšanas dēļ, ne jau apzināti. Nevar būt tā, ka 90 procenti bioloģisko zemnieku kļūdās.
Ikvienam ir iespēja kļūdīties
Iveta Laicena: – Mēs apsaimniekojam tās platības, kas juridiski ir mūsu apsaimniekošanā un par kurām maksājam nodokļus. Šādus datus mums ir iedevis Zemes dienests. Atbrauc speciālisti no Lauksaimniecību konsultāciju centra, viņiem jau ir citi platību mērījumi. Piesakoties maksājumiem, mēs, protams, vadāmies pēc šiem mērījumiem, bet Lauku atbalsta dienestam ir vēl citi rādījumi. Šiem dienestiem būtu savstarpēji jāvienojas par vienotiem mērījumiem. Arī viņiem nav viegli, ir uzkrauts milzīgs slogs un atbildība – no vienas puses, esam mēs, zemnieki, no otras puses, – Eiropas Savienība ar savām direktīvām un regulām. Ikvienam ir iespēja kļūdīties, bet tad ir jāorganizē darba grupas, kurās izskatām šos jautājumus, izsakām savus argumentus, visu izvērtējam, bet LAD no šādas iespējas atsakās.
Mārtiņš Upāns: – Zemnieki neizprot šos noteikumus. Es, piemēram, savas saistības neesmu samazinājis. Man klāt ir nākuši 13 hektāri, četri hektāri gan ir jānoņem nost, jo es izraku tur dīķi. Kad pieteicos maksājumiem, tur bija zāle un tā tika pļauta, bet es tos godīgi noņēmu nost, tāpēc man būs jāmaksā sods. Kāpēc? Tāpēc ka biju godīgs? Sākumā neviens neminēja, ka būs jāmaksā soda naudas.
Gunita Virka: – Par sankcijām neviens neizstāsta. Visi tikai sola, ka ies kā pa sviestu. Mēs šobrīd nevaram domāt par nākotni, jo ar pagātni vēl nekas nav nokārtots. Kas tik nabaga zemniekam nav jāzina – cik termiņi nav jāiegaumē, kas jāzina, ja kaut kas netiks laikus nokārtots. Viss ir pašam jārēķina. Bet mums jau pat nav dota iespēja nesaņemt naudu. Ir obligāti jāstrādā, jāsaņem nauda, tagad vairs nevaram atteikties no tās, tad atkal būs jāatmaksā par visiem gadiem.
Realitātes šovs uz izdzīvošanu
Iveta Laicena: – Ir arī vēl kāda problēma – daudzi lauksaimnieki strādā nomātās zemēs. Ja zemes nomas līgums tiks lauzts, tad bioloģiskajam lauksaimniekam nāksies atmaksāt visu iepriekš saņemto atbalstu par nomāto zemi. Viss notiek kā realitātes šovā uz izdzīvošanu. Ja tas tā patiešām ir, tad kāda ir galvenā balva? Varbūt pārējiem ir jāatsakās, jāstājas bezdarbniekos vai jābrauc uz Īriju?
LAD speciālisti mums stāsta, ka viņi nespēj izskatīt un sakārtot dokumentus, bet zemniekam viss ir jāpaspēj. Piemēram, piesakoties uz kādu projektu, līgums labākajā gadījumā tiek parakstīts tikai maijā, bet 1.novembrī, ja tā, piemēram, ir celtniecība, visam ir jābūt nodotam ekspluatācijā. Respektīvi, celtniecībai atliek pāris mēnešu. Mums jāpaspēj, bet viņi nespēj tikt galā ar maksājumiem. Kontrolējošās iestādes uzskata, ka viņas nekad nekļūdās. Mēs tikai kļūdāmies. Mums ir tikai pienākumi, bet tiesību nav. Mēs nevaram izvirzīt kaut kādas sankcijas pret valsti, kad viņi nav izmaksājuši šo naudu.
Arvis Pavlovičs: – Vai mēs vispār esam vajadzīgi? Šogad mēs vēl izdzīvosim, bet kā būs nākamgad? Atkal būs mērījumi, un atkal būs kļūdas? Un kā mums skatīties acīs saviem klientiem, jo mums nav produkta, ko viņiem dot?
Situācija jārisina kopīgi
Sarmīte Svilāne: – Manuprāt, šis jautājums būtu risināms, mērīšanu izdarot ar vieniem un tiem pašiem mēraparātiem. Visiem atbildīgajiem dienestiem būtu jāvienojas par savām iespējām un metodēm. Turklāt būtu vajadzīga vienota institūcija, kas koordinē zemniekus. Šobrīd katra institūcija izdomā savus noteikumus.
Iveta Laicena: – Kā jau minējām, mēs esam gatavi iet darba grupās un strādāt. Katrā rajonā ir nepieciešams kāds ražojošais zemnieks, kas vienu vai divas dienas nedēļā velta koordinēšanai un situācijas apzināšanai (protams, par to saņemot naudu), kā arī ministrijā ir jābūt kādam ražojošam zemniekam, kurš izprot un zina, kā notiek darbs saimniecībās, nevis ar šiem jautājumiem strādā cilvēks, kam nekad nav bijusi nekāda saskarsme ar reālo saimniekošanu.
Es nesaku, ka LAD ir vienīgie vainīgie. Taisnība ir pa vidu. Darba grupās mēs varētu to risināt, jo katrai saimniecībai ir savas neatbilstības un tās ir jārisina individuāli. Pat mēslu kaudze noteiktā laikā ir jāpārkrāmē, to darot, atkal radīsies neatbilstības. Tiem saimniekiem, kas neražo, viss sapasēs. Ražojošajiem lauksaimniekiem būs lielākas neatbilstības, jo viņi kaut ko dara, paplašinās.
Gunita Virka: – Šobrīd mūs visvairāk uztrauc jautājums – ko mums darīt šobrīd? Mēs neko nevaram darīt uz priekšu. Ir jāiesaldējas vai arī jāsāk izpārdot saimniecība, lai varētu nomaksāt kredītus, rēķinus.
Iveta Laicena: – Visi brīnās, kāpēc latvieši brauc prom strādāt uz ārzemēm. Te ir izskaidrojums! Kā lai mēs bērniem iemācām mīlēt šo zemi, ja viņi redz, kā mēs ciešam? Mēs jau sen būtu varējuši aizbraukt, bet mēs to negribam. Mēs gribam strādāt un attīstīties tepat, nevis gaidīt sociālo palīdzību platību maksājumu veidā.
***
– Lauku atbalsta dienesta Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes speciālisti laikrakstam skaidroja, ka pie naudas nesaņemšanas vainojami paši zemnieki, jo viņi neesot uzmanīgi izlasījuši atbalsta saņemšanas noteikumus. Zemnieki uzņēmās saistības uz pieciem gadiem, kas prasa, lai viņi nesamazinātu platības visu šo laiku, bet savas neuzmanības dēļ viņi tās ir samazinājuši. Lauku atbalsta dienesta speciālisti iesaka zemniekiem rūpīgi piedomāt, kādas platības viņi piesaka – kādas tās ir bijušas iepriekšējā gadā, tādām tām ir jābūt arī nākamajā gadā. Tiklīdz ir pieļautas neprecizitātes, tā rodas problēmas – ir jāatmaksā atpakaļ nepamatoti saņemtā nauda, turklāt speciālistiem ir daudz grūtāk apstrādāt dokumentus, tādēļ arī kavējas maksājumi.
