2. Dāvanai noadītas siltas pusgarās vilnas zeķes. Abas draudzenes aizvien cenšas paspīdēt ar kādu pašceptu brīnumu.
2.
Dāvanai noadītas siltas pusgarās vilnas zeķes. Abas draudzenes aizvien cenšas paspīdēt ar kādu pašceptu brīnumu. Visi beķerejas pīrāgi liekas vienā garšā kā no vienas mīklas taisīti. Rosoties un domājot par pilsētas braukšanu, laiks ietecējis tuvu pusnaktij. Lai draudzeni pārsteigtu, šoreiz Marta nezvana, tas taču saprotams, ka dzimšanas dienā viņa būs klāt kā nagla. Tā jau gadiem bijis.
Rīts uzaust tikpat auksts kā iepriekšējie: termometrs apstājies uz mīnus divdesmit pieciem. Zīlītes pie mājas barotavā plēšas pēc izkārtā speķa bariem. Pār ceļu mierīgā gaitā aiziet stirnu pulciņš. Jau septiņi kustonīši. Pērn bija tikai četri. Kas nekaiš te dzīvot? Krūmmalā ziemas barībai vesela krietni liela siena stirpa. Lauku idile ar zvēriem Martai patīk. Pašai lopu sen vairs nav, tāpēc visa gādība pievērsta meža kustoņiem. Arī garauši viņas sarūpēto nesmādē, un sniegs gar siena gubu sacilpots cilpu cilpām. Kaut tikai kāds malumednieks stirnu gaļu nesakārotu vai klaiņojoši suņi neuzbruktu! Autobuss pienāk ar kavēšanos un patukšs. Marta apsēžas priekšējā sēdeklī, lai ceļš labāk redzams, un vēro dabas ainavu: sarmas kristālos atspīd saule, liekas, ka visa pasaule dimantu piebērta. Ienāk prātā skolā mācīts dzejolītis: “Un arī tevī daudz ir prieka un spirgtas dailes, ziemas rīts!” Martai tādu dzejoļu pilna galva, un atrodas tie vajadzīgā laikā un vietā kā šoreiz. Ziemas skaistums neaprakstāms. Laimīgs cilvēks, kas tā var, siltumā sēžot, visu apkārtni pārredzēt un izbaudīt, ko Dievs dabas grāmatā ziemā ierakstījis. Viņa savos atmiņu apcirkņos atrod arī jubilārei piemērotu veltījumu, kas liekas tik piemērots un īss: “Lai acīs paliek tas, kas neizbeidzas, ko lūgusi un mīlējusi sirds!” Tās ir Elzas Stērstes rindas. Pilsētā vispirms Marta nolemj apsveikt jubilāri un tad vēlāk padarīt visu iecerēto. Gan jau arī Marga gribēs pievienoties! Tā viņas aizvien darījušas. Aukstums nevar būt nekāds šķērslis: nav jau nekādas vecenes! Abām tikko sešdesmit pieci… Vecumu tagad skaitot tikai no septiņdesmit pieciem. Līdz tam, kā saka, jānodzīvo! Gan par to Dievs bēdu turēs! Marga dzīvo aiz skvēra daudzdzīvokļu mājas otrajā stāvā. Droši vien savā dzimšanas dienā saposusies un nu gaida draudzeni. Parasti pilsētas draudzenes nāk pēcpusdienā, kad īstais viesu laiks. Marga ir sabiedriska dvēsele, un viņai pilsētā draugu netrūkst, tomēr sevi Marta uzskata par sirdsdraudzeni. Viņas vienmēr bijušas kā māsas un vēl vairāk nekā māsas. Izrunāts tas, ko no svešām ausīm sargājušas. Arī par Imantu Marta Margai izstāstījusi gandrīz visu, kad tā laipiņa, kas abus turēja, pārlūza. Draudzenes sapratne stiprināja, un vieglāk bija pārciest nodevības rūgtumu… Marga uz draudzenes durvju zvanu neatsaucas. “Laikam izgājusi uz veikalu. Vajadzēja jau piezvanīt, ka ieradīsies no rīta puses,” Marta nospriež un pagriežas promiešanai: pienāks vēlāk, taču draudzene nav izgājusi uz ilgu laiku! Droši vien iepirkties dzimšanas dienas vajadzībām.
Pa kaimiņu dzīvokļa durvīm iznāk kundzīte ar suni, taksi. Nopētījusi Martu, viņa laikam vēlas parunāties un piestājas, suņuku saitē atturēdama no skrējiena. Taksim uzvilkts mētelītis un zābaciņi kā tādam suņu spokam. Martai sanāk smiekli: kā bērns saģērbts, lai aukstā laikā neapsalst locekļi. “Jūs laikam pie Margaritas? Viņi nesen aizgāja laikam uz neilgu laiku. Abi kā balodīši, rociņās saķērušies. Es pa logu noskatījos. Ir nu gan vecumā spocīgi tā staigāt… Kā padsmitnieki…
“Ejam nu, Frici! Ko mēs no vecuma mīlas dulluma saprotam!” Un kundzīte, suņa saiti cieši saturēdama, aiziet savās gaitās. Martai nekas cits neatliek, kā arī iet uz ielas. Jāpiekāpj vēlāk! Izstaigās visas savas darīšanas, tad atgriezīsies. Vai tiešām draudzenei uzradies kāds pielūdzējs? Nekas neiespējams jau tas nav.
