Vista Klāra, govs Guste, cūka Berta, vepris Majors… Tik daudzveidīga ir mājlopu saime Liepnas pagasta bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Georgijevka”.
Vista Klāra, govs Guste, cūka Berta, vepris Majors… Tik daudzveidīga ir mājlopu saime Liepnas pagasta bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Georgijevka”. Saimniece Dzidra Kolotilina stāsta, ka šonedēļ Bertai būs sivēni. Pēc tiem jau rindā gaida citi pagasta bioloģiskie zemnieki.
“Nevaru izaudzēt tik daudz, cik vajadzētu. Otra sivēnmāte nepieņēma kuili, tāpēc no tās vajadzēja atteikties,” atzīst Dz.Kolotilina. Viņa ir pārliecināta, ka bioloģiska saimniekošana un savstarpēja kooperācija ļaus palielināt lauksaimniecības produktu ražošanu. Zemniece tāpat kā citu saimniecību īpašnieki izstrādājusi projektu “Atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai”. Saņemot finansējumu, varēs ne tikai ievilkt ūdensvadu fermā, bet arī iegādāties nelielu kravas automašīnu produkcijas vešanai pārdošanai. Cūku barībai viņa iegādājas kartupeļus no citas bioloģiskās saimniecības. Pati izaudzē saknes un sagatavo skābsienu un sienu.
“Georgijevka” ir viena starp 23 bioloģiskajām saimniecībām pagastā. Pirmās trīs saimniecības pamēģināja pagājušajā gadā. Tad arī saprata, ka dažām saimniekot zaļi ir grūti, jo drīkst iepirkt tikai bioloģiski audzētus lopus un barību. Pat ganīšanai un siena pļaušanai vajadzīgas bioloģiskas platības, tāpēc ir vajadzīgi citi zaļie zemnieki, ar kuriem kooperēties. Vienam ir lopi, otrs audzē graudus tiem. “Kooperācija ir bijusi arī iepriekš, bet tagad tā ir veidota atbilstoši zaļai saimniekošanai, turklāt tiek dokumentāli noformēta ar izdevumu un ieņēmumu orderiem. Pat mazās saimniecības reģistrējas kā nodokļu maksātājas. Ja parēķina, izrādās, ka tajās tāpat ir saražota produkcija un gūta peļņa,” stāsta Liepnas pagasta lauku attīstības speciāliste Laima Kaņepe.
Kooperācija atrisina daudzas problēmas
Viņa atzīst, ka pagastā nav saglabājies neviens miglotājs, ko varētu izmantot nezāļu vai kaitēkļu apkarošanai. Ķimikālijas nav lietotas jau sen, turklāt zemnieku un piemājas saimniecības ir nelielas, tāpēc nevar intensīvi ražot lauksaimniecības produkciju. “Esam atraduši savu nišu, lai ražotu veselīgu pārtiku. Septiņas ir piena lopkopības saimniecības, tās nodod produkciju Valmieras piena kombinātam. Pirmajā un otrajā pārejas gadā citu iespēju nav. Kad tās būs sertificētas, tad varēs pārdot bioloģisko pienu. Ceram, ka piena kombināts izveidos atsevišķu līniju bioloģiskajai produkcijai vai arī radīsies cits pārstrādātājs,” spriež L.Kaņepe.
Viņa audzē 14 govis. Saimniecība ir tuvu pagasta centram, turklāt tai nepietiek zemes ganībām un pļavām. Ir daudz nelielu piemājas zemju, pa kurām viņa ganībās nevarētu pārdzīt lopus, ja tās nebūtu apņēmušās saimniekot zaļi. Noslēgti līgumi, ka viņi apstrādās zemi ar bioloģiskām metodēm, lai L.Kaņepe varētu iegūt bioloģisku produkciju.
Piena lopkopības saimniecībām ir sadarbības līgumi ar gaļas audzētājiem. Aldas Bērziņas “Lāčukupči” audzē jaunlopus. Pērn viņa iegādājās teļus no bioloģiskās saimniecības “Uzvaras” un L.Kaņepes. Pakāpeniski “Latvijas brūnos” krusto ar gaļas šķirnes lopiem. Tuvumā ir bijušās fermas karkass. A.Bērziņa iecerējusi to izmantot nojumei, jo gaļas lopiem nav vajadzīgas siltas telpas. Tāpat gaļas lopu ganāmpulks ir Anatolijam Čuslim. Viņš ir iepircis gaļas šķirnes govis, kā arī pirmās pakāpes krustojuma teļus no pagasta piena lopkopības saimniecībām.
Zaļo “slimība” gūst izplatību
Liepnas pagastā ir maz lauksaimniecībā izmantojamas zemes. 600 hektārus apsaimnieko bioloģiski, bet katrai saimniecībai ir 20 līdz 30 hektāri zemes. Vēl tikpat lielu platību varētu izmantot zaļai saimniekošanai, ja to īpašnieks – dānis – izvēlēsies šo virzienu. Pagastā ir vēl saimniecības, kas varētu papildināt zaļo zemnieku skaitu. Iespējams, ka vismaz daži līdz 1.aprīlim izteiks šādu vēlmi. “Visi tepat dzīvo, bet bieži vien nezina, ko kurš ir saražojis. Tagad bioloģiskie zemnieki regulāri tiekas, tāpēc ir savstarpēji informēti arī par perspektīvu,” uzsver L.Kaņepe. Vispirms katra saimniecība izmanto savus resursus. Kam nav kūts, tie domā par augkopības produkcijas ražošanu. Kam ir govju ganāmpulks, tas turpina ražot pienu.
Lauku attīstības speciāliste spriež, ka vajadzētu kooperēties ar Balvu rajona zemniekiem. Tur zaļo saimnieku esot daudz vairāk. “Mums šī “slimība” ir pielipusi no Balviem. Kopā mācoties, mūsu zemnieki ir ar viņiem iepazinušies. Līdz ar vienotajiem hektārmaksājumiem un iespēju saņemt Eiropas fondu finansējumu ir sākusies atmoda laukos. Cilvēki grib un var strādāt. Tagad ir jādomā par ražošanas attīstību, bet pēc tam – par produkcijas pārdošanu,” uzsver L.Kaņepe.
Izprot bioloģiskas pārtikas vērtību
Divi gadi bioloģiskajās saimniecībās ir pārejas periods, kurā sakārtojama ražošana atbilstoši prasībām. Liepnā top gaļas lopu saimniecības, kas uzreiz varēs nodot izaudzētos lopus Zaubes kautuvē. Turklāt Latgalē būs jauna kautuve bioloģiskajiem lopiem. Tur būs arī šai produkcijai atbilstoša fasēšana, jo šo gaļu nevar fasēt plastmasas iesaiņojumā. Lopkopības blakusprodukts ir kūtsmēsli, tos var pārdot bioloģiskām augkopības saimniecībām. Ābolus, jaunlopu un cūkgaļu pārdod Liepnas internātpamatskolai. “Ja vēlas pārdot, tad lopi ir jāved uz sertificētu kautuvi. Bioloģiski audzētu dzīvnieku gaļai ir pavisam cita garša un smarža. Kad aizbraucam uz kompleksu “Lido”, tad tur var just kārdinošu ceptas cūkgaļas smaržu, bet piedāvā droši vien ne tikai bioloģiski audzētas cūkas cepeti,” spriež L.Kaņepe.
Viņa ir pārliecināta, ka cilvēki vēlas iegādāties labu pārtiku un par to ir gatavi maksāt lielāku cenu. Viņi ir sapratuši, ka produkti ar krāsvielām un garšas uzlabotājiem nav veselīgi. L.Kaņepe bijusi Vācijā bioloģisko produktu veikalā. Lai gan ir dārgāk jāmaksā, veikalā ir pircēju rinda, kādas nav citos veikalos. “Vajadzētu atļaut pārdot bioloģiski iegūtu pienu pagasta un arī pilsētas iedzīvotājiem, kas to vēlas. Diemžēl sanitāri higiēniskās prasības ir tādas, ka nav izdevīgi to darīt. Turklāt pagaidām cena par bioloģiski audzētu govju pienu ir tāda pati, bet izslaukums samazinās, jo nav atļauts lietot dažādas barības piedevas. Ja parēķina neiegūto produkciju, tad hektārmaksājumi bioloģiskajām saimniecībām nebūt nav lieli. Turklāt ievērojami vairāk ir roku darba,” skaidro lauku attīstības speciāliste.
