Pēc divdesmit četrām stundām autobusā vienīgā vēlēšanās ir atlaisties gultā un izbaudīt to, ka nav jāsēž.
Pēc divdesmit četrām stundām autobusā vienīgā vēlēšanās ir atlaisties gultā un izbaudīt to, ka nav jāsēž. Bet diena vēl nebūt nav galā. Sazvanos ar vienīgo paziņu visā Vācijā, satiekamies un kopš tā brīža iestājas dīvaina “take it easy” sajūta. Viss ir pašsaprotami.
“Okey”, paēdīsim picu, vari ieiet pie manis dušā, es sazvanījos ar tavu nākamo priekšnieku, vakarā satiksieties, gribi gulēt šeit vai dzīvoklī, ko tavs šefs tev sagādās? Hei, mums vēl ir laiks, aizbrauksim ciemos pie Taņas, bet tu neņem galvā, viņa mums gudra, dēļ naudas visu darīs.
Pāris stundas Vācijā, un man jau ir iespēja iepazīties ar latviešu ielasmeitas apartamentiem. Taņa “strādā” privāti un saņem 100 DM (vācu markas) no klienta (meitenes priekamājās saņem aptuveni 50 līdz 60 DM). No nopelnītā viņa maksā 100 DM katru dienu par dzīvokli, kas ir cena par izīrētāja klusēšanu, bet atlikumu dala ar savu vīru, kam, šķiet, nav nekādu pretenziju.
Ik pa brīdim zvana telefons, un es tikai tad saprotu, kāpēc manas paziņas balss tālrunī izklausījās tik klusa un samiegojusies. Profesionāls ieradums. Vēlāk uzzinu, ka viņa paralēli darbam krogos reizi pa reizei pārdod sevi, tā teikt, uzdzīves vajadzībām. Un latvieši šeit uzdzīvo ne pa jokam.
Tieši šajā dzīvoklī es pirmo reizi atskārstu, ka Latvijā dzirdētie stāsti par skaisto dzīvi Vācijā ir muļķības.
Tie latvieši, ar kuriem es iepazinos Vācijā, visi kā viens ir mazliet aprobežoti indivīdi, kam neatkarīgi no ticības Kristus ir reti lietojams svešvārds, tā vietā viņi saka un raksta – nauda. Var jau būt, ka viņi ir pārāk labi adaptējušies šejienes sabiedrībā. Un nauda šeit nozīmē visu.
Tu vari jautāt, kam vēlies par viņa dzīves mērķi, ikviens šeit sitīs dūri pie krūtīm un lepni teiks – es strādāju! Bet viņi strādā, lai nopelnītu vēl vairāk naudas un nopirktu sev vēl dārgākas drēbes, kas tik un tā izskatās kā “second hand”, lai varētu atļauties dzīvot septiņistabu dzīvoklī kopā ar savu pārbaroto jūrascūciņu. Viņi strādā, lai varētu atļauties nopirkt vēl jaunāku un skaistuma etalonam vēl atbilstošāku sievieti, dārgāku auto nekā ir kaimiņam un vēl mazliet lielāka ekrāna televizoru. Doma strādāt, lai kaut ko paveiktu, lai kaut ko labu aiz sevis atstātu, šķiet, viņiem nekad nav ienākusi prātā.
Lielās problēmas ir galvassāpes pēc vakardienas uzdzīves, samazināta stundas samaksa un fakts, ka margarīns kopš šodienas kļuvis par četriem feniņiem dārgāks. Par to viņi var šausmināties stundām ilgi. Bet kompānijā, jo vienatnē viņi garlaikojas. Reti kurš pazīst prieku lasīt grāmatas, zīmēt, dziedāt, pašrocīgi pilnveidot savu mājokli (tādēļ šeit ir mājas meistars) vai vienkārši vienatnē domāt.
Ja Vācijā dzīvojošais redz stundām ilgi sarunājamies divus no Austrumeiropas nākušos, viņš domā – noteikti par dzīvokļa īri, lai gan patiesībā saruna ir par klasisko mūziku un filozofiju.
Pieļauju, ka vācu inteliģence ir citādāka, taču tā atrodas vidusšķirai nepieejamos augstumos. Un, ja godīgi, es viņu vietā arī turētos savrup.
Jo ilgāk es šeit dzīvoju, jo vairāk mani pārņem sajūta, ka Vācija ir neglābjami slima. It kā viss vēl notiek, bet tu netiec vaļā no jautājuma – cik ilgi vēl? Cilvēki šeit vairs nedomā viens par otru. Vēl ļaunāk. Visas viņu smadzeņu šūnas, šķiet, nodarbinātas meklējot aizvien jaunus un jaunus ceļus, kā bēgt no civilizācijas, pasaules un sevis. Un viņiem zināmā mērā taisnība, te ir ko padomāt.
Ja man klasiskā mūzika vēl palīdz atgūt labsajūtu, tad tiem, kas Vācijas sabiedrībā dzīvo gadu desmitus, tas ir kas absolūti nesaprotams, jo viņiem nav pat atmiņu par cilvēcību un siltumu. Suns šeit ir lielākā mērā cilvēks nekā tavs kaimiņš. Šejienieši mēģina bēgt ar alkohola un narkotiku palīdzību no, simta varbūt viens nelieto ne vienu ne otru, taču viņu smadzenes, lai cik arī apdullinātas, nespēj radīt kaut ko, ko nekad nav pazinušas. No malas raugoties, tas izskatās patiesi nožēlojami. Simtiem ļaužu, kas jūt, ka tiem kaut kas pietrūkst, bet iznīcina sevi, tā arī nesapratuši, kāpēc nav laimīgi.
Latvieši šeit, mani ieskaitot, burtiski peldas alkoholā. Varbūt tāpēc, ka viņiem līdz sāpēm trūkst uzticēšanās, kas Vācijā nepastāv kā šķira, varbūt aiz ilgām pēc Latvijas, un to nesaprast nevienam, kas nav to izjutis. Varbūt arī vēl kādam no viņiem gars mirst bada nāvē. Ja es būtu zinājusi, kā ir dzīvot Vācijā, manā ceļasomā nebūtu drēbes, bet gan grāmatas, mūzikas ieraksti un pāris žurnāla “Rīgas Laiks” numuri. Dzīvojot šeit ilgāku laiku, tas viss ir pieejams arī uz vietas, taču pirmie mēneši ir šausmīgi.
Šeit nav pat vajadzības domāt. Viss notiek it kā pats no sevis, un tu nekad nevari zināt, kas būs pēc trim stundām. Dažu labu rītu tu mosties un vēl pusmiegā jūties glaimots, ka pasaule ir uz vietas un debesis nav zaļas. Vispieņemamākā no visām sajūtām ir apātija – ne par ko nebrīnīties, ne par ko neuztraukties, neko negaidīt un nekam neticēt. Uz tik ierasto – kā iet? – Vācijā atbilde skan – līdz šim labi!
“Cilvēks cilvēkam vilks” ir šīs sabiedrības devīze. Tiek pārdots viss, kas ir pārdodams, ieskaitot sevi pašu, un nozagts viss, kas vien nozogams. Lielākais kompliments Vācijā ir – tu esi korekts. Un tad arī to saka lielākoties pateicībā, ka tu viņu esi apzadzis tikai mazliet, nevis līdz vīlei.
Un vēl. Nekad nevienam Vācijā nesakiet – es nemīlu naudu. Piekliegtas ausis un pāris zilumi garantēti.
Skumji.
(Turpmāk vēl)
