Stāsts turpinājumos.93. Vismaz labi, ka viņš nesit arī mātei un iekāpj mašīnā. Atslēga ir pie Alīnas. Lai sēž! Galvenais, lai neārdās! Alīna iesteidzas istabā, pieslēdz aiz sevis durvis un zvana policijai.
Stāsts turpinājumos.93.
Vismaz labi, ka viņš nesit arī mātei un iekāpj mašīnā. Atslēga ir pie Alīnas. Lai sēž! Galvenais, lai neārdās! Alīna iesteidzas istabā, pieslēdz aiz sevis durvis un zvana policijai. Ģimenes skandāli gan ir tas, uz ko parasti neviens nesteidzas, jo bieži laulātie salīgst ātrāk nekā ierodas policija. Šoreiz Alīnai izdodas pārliecināt varas vīrus, ka gadījums ir ārkārtējs un steidzošs, ka jābrauc, kamēr vēl nav par vēlu. Brīnums, ka vīrs nelaužas istabā un ļauj viņai rīkoties. Tad Alīna piezvana tēvam un, īsos vārdos izstāstījusi notikušo, aicina viņu jau šovakar aizvest viņu uz mājām, uz pilsētu pie dēla. Tēvs ir satraucies, tomēr to cenšas neizrādīt:
“Es drīz izbraukšu! Neņem visu tik traģiski! Varbūt tu pārspīlē? Varbūt tev nekur nav jābrauc!” viņš meitu mierina kā prazdams un jau pēc pāris stundām ir klāt. Tikmēr Arviss varbūt atkal nomierināšoties un viss likšoties citādi.
Pēc pusstundas ierodas policijas mašīna. Ārviss savā mašīnā, uz stūres sakumpis, ir tā kā piesnaudies. Taču, policistus ieraudzījis, satrakojas vēlreiz, atkal atkārtodams draudus sievai, policijai, un ir agresīvs: cenšas atbrīvoties no policista tvēriena un lamājas necenzētiem vārdiem. Tas Alīnai ir jaunums. Kaut ko tādu viņa no vīra mutes nav dzirdējusi. Viņš nespēj neko sakarīgu arī uz policista jautājumiem atbildēt. Nesakarīgā virtenē rindo vārdus un lamājas.
“Nekas cits neatliek, kā transportēt šo cilvēku uz atskurbtuvi. Kaut gan vispirms te ceļš pie narkologa, te būs jāveic detoksikācija. Braucam! Rītā, kad būs izgulējies un nācis pie prāta, varēs domāt, ko darīt tālāk. Nabaga cilvēks, tik tālu nodzerties! Ne viņš viens tāds!” policisti ar varu iesēdina Arvisu dienesta mašīnā un aizsit cieši durvis.
Guste sāk vaimanāt, lauzīt rokas un šņukstēt: “Ārprāts! Tas ir prātam neaptverams. Šito kaunu un negodu mājās! Ko runās kaimiņi? Vai tad nu akurāt bija jāsauc policija? Varbūt viņš nomierinātos un viss atkal būtu labi.”
“Līdz nākošajai reizei? Jūs interesē tikai tas, ko teiks kaimiņi, ko teiks citi, kam nav nekāda darīšana gar mums. Kaimiņi jau sen redz, kāds ir kļuvis Arviss. Atveriet taču beidzot acis! Daudzi zina, kas viņam kaiš, tikai mēs vēl spēlējam teātri un izliekamies neredzam. Manis te nākošajā reizē nebūs. Tieciet paši galā! Es braucu projām jau šovakar pie saviem vecākiem, pie dēla. Labi, ka viņš šos tračus ne redz, ne dzird!”
Guste vaimanādama un skaļi raudādama kā klupšus ieklūp savā istabā. Viņai vajag runāt ar savu pagasta ārsti: varbūt var vest Arvisu uz pilsētu un tur ārstēt? Rajonā ir tik daudz acu un ausu, ka nesmukums jau rītā būs zināms vai katrā sētā. Daktere arī apsola parūpēties, lai Arviss nonāktu pie lielpilsētas narkologa jau šovakar. Viņa pati, būdama Gustei gandrīz vai draudzene, apņemas nelaimīgo policista pavadībā aiztransportēt līdz specializētajai palīdzībai. Viņai Narkoloģijas centrā esot pazīstami kolēģi, kas visu izdarīšot bez lieka skaļuma un publicitātes.
Ārviss tiek aizgādāts uz pilsētu un ievietots atskalošanai jeb detoksikācijai piespiedu kārtā, jo to prasa noteikumi. To Guste paziņo jau otras dienas rītā Alīnai. Lai taču iet apmeklēt, kā sievai pienākas! Viņa vairs ne ar vārdu nepiemin iepriekšējās dienas skandālu un, liekas, ir nomierinājusies. Dēls ir pie vietas, par viņu gādās ārsti, un viss vēl var beigties labi.
Alīna pirmo reizi dzīvē ir iestādē, kur ārstē alkoholiķus. Telpā dežūrējošais medicīnas darbinieks Alīnai paskaidro, ka Arvisam Ozolam tāpat kā visiem citiem blakus telpā gulošajiem tiek veikta atskalošana un viņš pagaidām ir dziļā, medikamentu radītā miegā. Caur šauro lodziņu, kas ir durvīs uz blakus telpu, Alīna redz dīvainu ainu: visi gultās gulošie, vismaz desmit cilvēki ir pievienoti sistēmām – uz statīviem ir daudz medikamentu trauku, un gar tiem rosās mediķi, tikai vīrieši. Gulošie ir nekustīgi un izskatās kā nomiruši. Tikai viens liekas mundrāks un slaista galvu. Savu vīru Alīna neatpazīst. Viņi visi izskatās tik līdzīgi: pelēkām segām apsegti. Zem katras gultas redzami maisiņi, savienoti ar caurulītēm, kas stiepjas uz augšu un pazūd zem segas. Izrādās, lai klienti neslapinātu gultās, viņiem tādā veidā savāc urīnu, jo šķidruma ir jāievada daudz un ilgstoši. Dežūrējošais medicīnas darbinieks ir laipns un paskaidro apmeklētājai visas vīram paredzētās procedūras tuvāko dienu laikā. Atmosfēra telpā ir mierīga. Mediķi dara savu darbu, cietēji guļ mākslīgajā miegā. Alīna, brīdi
