Viss jaunais un pirmreizējais katram cilvēkam ir īpašs notikums. To atceras uz mūžu.
Viss jaunais un pirmreizējais katram cilvēkam ir īpašs notikums. To atceras uz mūžu. Bet pirmais randiņš un pirmais skūpsts ir kas tāds, kas katrai šūniņai liek nodrebēt. Kādam tad ir jābūt pirmajam randiņam un pirmajam skūpstam, to jautājām mūsu ekspertiem.
Alūksnes rajona vakara (maiņu) neklātienes skolas direktore Gunta Grigore: “Pirmajam randiņam jābūt skaistam un romantiskam. Tajā sievietei ir jāprot saglabāt noslēpumainību. Pirmajā randiņā katram vajadzētu padomāt par izturēšanos, lai vēlāk neko nenāktos nožēlot. Manuprāt, ar nepazīstamu cilvēku pirmo randiņu vajadzētu sarunāt sabiedriskā vietā, bet, ja ar draugu netiekas pirmo reizi, tad var izvēlēties arī kādu vientuļāku vietu. Cikos atgriezties mājās? Tas atkarīgs no apstākļiem. Visiem zināma paruna – kas par daudz, tas par skādi. Domāju, ka vecākiem tomēr ir jāzina, kur un ar ko ir viņa bērns. Personīgi man bija saprotoša un progresīva māmiņa. Reizēm viņa bija pat mana sekretāre – kamēr es ar vienu puisi uz randiņu, viņai bija jāatbild uz maniem telefona zvaniem. Skumji, ka mūsdienās tikai 26 līdz 27 procentiem jauniešu ir saikne ar vecākiem. Bērni labāk izvēlas uzticēties svešam cilvēkam, ne vecākiem.
Man pirmais randiņš un pirmais draugs bija jau sestajā klasē. Bijām paralēlklasesbiedri. Tikšanās vietas mums parasti bija skolā vai pie manis mājās. Viņš bija kaislīgs makšķernieks, bet man garšoja zivis, tāpēc viņš mani lutināja, cik spēja. Nākamie draugi man bija nedaudz vai krietni vecāki par mani. Atceros, ka uz pirmo skolas balli tiku laista tikai pēc 9. (tagad 10.) klases beigšanas. Un arī ne viena, bet kopā ar brāli un viņa draugiem. Sēdējām malā, kad pēkšņi dīdžejs pagrieza prožektorus uz mani un draudzeni un skaļi mikrofonā teica: “Es redzu, ka mums ir jauni apmeklētāji. Sveiksim viņas!” Tajā ballē mums bija ļoti jautri un, kas pats galvenais, nebija vilšanās.
Ļauj noskūpstīt vai dabū pliķi
Pirmais randiņš ne vienmēr beidzas ar skūpstu. Atvadīties ar mīļu buču var jebkurā gadījumā. Trenēties pirms pirmā skūpsta noteikti nevajag, jo tas notiek pats no sevis. Manuprāt, vīrietim nav jāprasa sievietei atļauja viņu noskūpstīt, bet ir gadījumi, kad tomēr vajag, piemēram, ja pagātnē viņus ir saistījušas dziļas jūtas un pēc ilga laika pāris ir atkal saticies. Pirmajā randiņā parasti netiek prasīta atļauja skūpstam: vai nu izdodas, vai arī pretī dabū pliķi.
Domāju, ka cilvēkiem tomēr vajadzētu prast izvēlēties vietu skūpstam. Skūpstam tomēr vajadzētu atrast intīmu vietu. Nedrīkst zaudēt mīļo, jauko un intīmo burvību. Gribētos, lai meitenes atceras vienu lietu – puišiem patīk divu tipu meitenes. Vienas, ar ko viņi labprāt izklaidējas, bet otras – tās klusās un biklās, ar kurām viņi vēlas veidot nopietnas attiecības.”
Alūksnes pilsētas sociālās palīdzības centra biroja “Mājas aprūpe” šoferis – apsekotājs Normunds Jantons:
“Manuprāt, ejot uz randiņu, par izdevumiem domāt nedrīkst. Varbūt mūsdienās puiši par to uztraucas, bet manā laikā tā nebija. Viss pārējais, kā puisis randiņā uzvedas, atkarīgs no audzināšanas. Agrāk vecāki ar bērniem par seksuālo dzīvi nerunāja, tāpēc tolaik viss notika tā, kā katrs uzskatīja par pareizu. Cikos jābūt mājās pēc pirmā randiņa? Domāju, ka tas atkarīgs no apstākļiem un tās dienas pašsajūtas. Ejot uz randiņu, nedrīkst ēst tādus ēdienus, kas var radīt kuņģa darbības traucējumus, jo tad visu laiku jādomā par to, ka tik ātrāk randiņš beigtos un varētu atvieglot kuņģi. Nevajadzētu arī lietot alkoholu. To zinu pēc personīgās pieredzes, jo savulaik vienu randiņu nogulēju – iedzēru vīnu drosmei un nolūzu. Nedrīkst zaudēt laika izjūtu, jo – kas par daudz, tas par skādi. Pirmajā randiņā puisis nedrīkst būt uzmācīgs, jo tad tas var būt arī pēdējais randiņš. Manuprāt, uz randiņu ir jāiet tad, ja tev otrs cilvēks patīk un kaut ko nozīmē. Ja grib tikai “nosist laiku”, tad nav vērts.
Labi, ja cilvēks ir ar humora izjūtu, tomēr jāuzmanās. Reiz kādā Kurzemes slimnīcā sarunāju randiņu ar medmāsiņu. Vakarā viss kā pienākas – uzcērtos un eju pie viņas uz mājām. Sēdējām, pļāpājām un mājās pārradās viņas vecāki. Māte meitai prasīja: “Antra, vai tu trušus pabaroji?” Meita atteica, ka esot aizmirsusi. Es sēdēju uz dīvāna un skaļi noteicu: “Jā, veca galviņa…” Tikai pēc šiem vārdiem man atausa atmiņā, ka manai medmāsiņai uzvārds bija Vecgalviņa. Māte uz mani jocīgi noskatījās, meita neko neteica, bet tas bija pēdējais mūsu randiņš. Tāpēc randiņos ir jādomā, ko runā.
Tā māka ir ielikta šupulī
Pirmajā randiņā cilvēks ir kā pāvs. Viņš cenšas būt labāks, skaistāks un gudrāks, nekā ir. Valda uzskats, ka uz randiņu dāmu jāaicina puisim, bet es domāju, ka iniciatīva var nākt no abām pusēm. Ja ej uz randiņu, tad vecākiem nav jāstāsta. Jāprot saglabāt noslēpumu. Ja pēc satikšanās jūti, ka otrs cilvēks tevi nesaista, tad nevajag mocīt ne sevi, ne viņu. Ja būtu tā, ka vienā vakarā ir divi randiņi, tad es vai nu censtos paspēt uz abiem, vai neietu ne uz vienu, jo nedrīkst vienu dāmu aplaimot, bet otru aizmirst.
Pirmajā randiņā reizēm ir arī pirmais skūpsts. Domāju, ka to, kad ir pienācis īstais brīdis pirmajam skūpstam, abi mīlnieki jūt instinktīvi. Pirms pirmā skūpsta noteikti nevajag trenēties, jo tas nav sports. Tas notiks pats no sevis. Tā māka cilvēkam ir ielikta šūpulī. Pirmajam skūpstam ir jābūt kādā klusā, vientulīgā vietā. Domāju, ka vīrietim, lai noskūpstītu sievieti, nav jālūdz atļauja. To jādara īpašos gadījumos, kad randiņa laikā ir šaubas – patīku vai tomēr – nē? Ja randiņa laikā, pieliekot pie viņas vaiga deguntiņu, jūtu, ka vaidziņš glaužas pretī, tad tam var sekot arī skūpsts. Ja glaužas prom, tad labāk nemēģināt.”
