Priekiem, kas parasti notiek pirtīs, šoreiz ir kāds noslēpumains plīvurs. Tālis, vadot smalko mašīnu, izbauda tās “ekstras” un klusi svilpo līdzi magnetolas atskaņotai melodijai.
55.
Priekiem, kas parasti notiek pirtīs, šoreiz ir kāds noslēpumains plīvurs. Tālis, vadot smalko mašīnu, izbauda tās “ekstras” un klusi svilpo līdzi magnetolas atskaņotai melodijai. Kaut nu es mācētu izturēties brīvi un nepiespiesti! Tik maz kur sabiedrībā esmu pēdējā laikā bijusi. Sākas krietni izdangāts un autoriepām zīmogots ceļš, asfalts paliek aiz muguras. “Drīz būsim galapunktā,” Tālis skaidro.
Pamanu arī ceļazīmi “Iebraukt aizliegts. Privātīpašums!” ceļš ir līkumots un krūmiem aizaudzis, esam iebraukuši kā alā. Abu ceļmalu krūmi tikpat kā sadevušies savām zaru rokām. Aizmugurē brauc vēl kāda mašīna un nepacietīgi mīņājas aiz mūsu merša. Laikam jau Tāļa izvēlētais ātrums tai šķiet par mazu.
Vīrs vēl tīšām piebremzē: “Nenervozē! Laika diezgan.” Šāds stils viņam reizēm patīk, ja apdzinējs ir agresīvs un nepacietīgs. Tomēr braucējs šoreiz nevēlas samierināties ar mūsu piedāvāto ātrumu un, nozibinājis tālajām ugunīm, aiztrauc garām.
“Ja man nebūtu sveša mašīna, es viņam gan parādītu trakot,” Tālis pukojas.
“Vai tu nebaidies, ka pirtī nāksies uz vienas lāvas sautēties?” vaicāju. “Viņš tev tad pieminēs aizkavēšanu.”
Tālis manam teiktajam nepiegriež vērību. Esam arī klāt – slavenā somu pirts pašā ezeriņa krastā mašīnu ielenkumā spīdina logus saulrieta atblāzmā. Tagad atskārstu, ka, spriežot pēc automašīnu markām, nekādi neiederējās braukt ar Tāļa “Volkswagenu”. Redzamas tikai solīdas mašīnas. Laikam notikumi pirtī jau rit pilnā sparā. Mums kāds jauneklis norāda vietu mašīnai, tad atver manas puses durvis. Pat samulstu no šī žesta. Ieķērusies vīram elkonī, eju, kur viņš mani ved.
“Neuztraucies! Tu nebūsi sliktāka par pārējām dāmām, Vālodzīt!” viņš joko.
Patiesi! Kāpēc mani reizēm pārņem mazvērtības komplekss un nedrošība? Tagad tikai ļauties straumei! Atkal kāds jauneklis, sulainis, norāda virzienu. Uz kamīnzāli! Veras platas, stiklotas durvis. Mums kāda jaunkundze pienes uz paplātes garkājainas glāzes. Telpā lielākos un mazākos pulciņos viesi. Liekas, nepazīstu nevienu. Toties Tālim te ir paziņas. Sasveicināmies, iepazīstamies. Iemalkoju vīnu. Tālis reizē ar manējo savu pilno glāzi noliek uz piedāvātās paplātes. Neuzkrītoši apskatu telpas iekārtojumu un publiku. Bagātīgs interjers kā ārzemju žurnālos! Fonā skan neuzkrītoša mūzika. Noprotu, ka mēs kādus viesus vēl gaidām. Mini svārciņos tērptās meitenes piedāvā dzērienus un vīnogas. Pieaug balsu murdoņa. Iekurtais kamīns izstaro siltumu un tīkamu smaržu. Pēc vispārējas sarosīšanās un pēkšņas sarunu pieklušanas noprotu, ka sagaidīti arī pēdējie – galvenie – viesi.
