Vasaras sākumā uz kokiem dažviet var redzēt dzeltenīgas piepes, kas,
izrādās, ir ēdamas. Šo sēni sauc par sēra piepi, un tieši šovasar tā
kļuvusi par “top” apspriešanas tematu sēņotāju vidū un ne tikai.
Sēra
piepes nogaršojuši arī vairāki novadnieki. Ar pirmajiem iespaidiem
labprāt padalījās apeniete Daina Binde, kura neparastās sēnes ievērojusi
Jūrmalā, Bulduros. “Biju jau sociālajos tīklos pamanījusi šo sēņu foto
un lasījusi, ka daži tās ir mēģinājuši pagatavot. Un tad Jūrmalā tās
pamanīju pati – uz kāda celma, un netālu arī uz vītola. Nolēmu
paeksperimentēt un noskaidrot, kā populārā sēne garšo,” stāsta D. Binde.
Sēnes bijušas dažāda vecuma, Daina izraudzījusies jaunākās un svaigākās
un pagatavojusi sēņu karbonādes.
“Pagaršoju, un – uzreiz izēdu
pannu tukšu, jo sanāca ļoti garšīgas. Pēc garšas tās ir līdzīgas
bērz-lapēm, taču tām ir sava īpašā garša – nedaudz pēc vistas. Ne velti
tās Eiropā ir pazīstamas ar nosaukumu “Chicken of the Woods”, kas
tulkojumā nozīmē – meža vista,” stāsta D. Binde.
Viņa lēš, ka sēra
piepes aktīvāka parādīšanās Latvijā saistīta ar klimata izmaiņām.
Citviet tās ar pieminēto anglisko nosaukumu jau pazīstamas, bet pie mums
vēl ir pārsteigums. Šogad laikam klimats ir īpaši labvēlīgs sēra piepju
augšanai. Vai arī – cilvēki pandēmijas laikā vairāk dodas dabā un
ievēro daudz ko tādu, ko agrāk nav pamanījuši,” domā dabas pazinēja D.
Binde. Līdzīgs pārsteigums dabā esot arī Spānijas kailgliemeža
savairošanās, acīmredzot arī tam Latvijas klimats šķiet arvien
piemērotāks.
UZZIŅAI
Parastā sērpiepe
(Polyporus sulphureus, Grifola sulphurea), sauc arī par sērapiepi, sēra
piepi, dzelteno piepi, angļu valodā pazīstama ar nosaukumu “Chicken of
the Woods” (burtiski tulkojot – meža vista).
Ļoti lielu
izmēru viengadīga piepe sēra dzeltenā, oranždzeltenā, retāk
citrondzeltenā vai vēl citādi dzeltenā krāsā. Augļķermenis sastāv no
daivām, visbiežāk lielām (pat sprīdi un vairāk platām) vai vidējām,
tomēr atsevišķos retos gadījumos – mazām (daži cm), un kopumā var
sasniegt pat 60 cm platumu. Poras daivas apakšā ir stūrainas un nelielas
(3-4 gab./mm), krāsas ziņā līdzīgas daivas virspusei.
Aug uz dzīviem un mirušiem lapukoku stumbriem (reizēm uz celmiem u.c.)
pārsvarā maijā un jūnijā, taču pa kādai arī visu vasaru un vēl rudenī.
Bieži (dažās teritorijās un labvēlīgos gados pat ļoti bieži) sastopama,
tai skaitā pilsētvidē.
No Latvijas sēnēm veltītās vietnes “Fungi.lv”
Kā gatavot?
Daina
Binde sēra piepi gatavojusi līdzīgi kā iecienītās bērzlapju karbonādes.
Nomazgājusi, apviļājusi miltos, olā, piebērusi garšvielas un cepusi uz
pannas.
Otrs variants, ko viņa uzzinājusi no paziņas ungārietes, ir
siera piepi marinēt. “Acīmredzot to dara līdzīgi kā marinējot jebkuru
citu sēni,” spriež D. Binde.
Tāpat Daina zina stāstīt, ka pietiekami
apceptu, sērpiepi var uzglabāt saldētavā visu ziemu. Sērpiepju milzīgie
izmēri ļauj šādu krājumu ziemai izveidot visai īsā laikā. Dzirdēts, ka
sērpiepe ir laba arī kaltētā veidā.
Reklāma