Mans stāsts būs atmiņu un pārdomu stāsts. Šoruden, 20. novembrī, paredzēts Liepnas pagastā atklāt piemiņas plāksni 1945. gadā kritušajiem partizāniem (Latvijā izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ atklāšanas pasākums pārcelts uz pašlaik nezināmu laiku, bet lasītāja savu vēstuli lūdza publicēt tagad – red.) Liepnas pagasta “Strautu” ciema teritorijā. Šo partizānu pārapbedīšana nav notikusi un nav arī tagad paredzēta. Piemiņas plāksni paredzēts atklāt Liepnas kapos, “Sprinduļkalnā”.
Es šoreiz vēlos dalīties konkrētos faktos. Kaujās kritušie partizāni tika atvesti pie pašreizējās pagasta ēkas (tā pastāv visus savus celtniecības gadus kā pagasta ēka) uz laukumiņa – cilvēku apskatei un atpazīšanai. Daži pat esot ar varu likti atpazīt, bet tuvinieki saprata, ka tās ir lamatas, lai viņus apcietinātu, daži tāpat blakus ēkā (pagasta ēkai blakus ir arī mūrēta kūts), minētajā kūtī, sisti un pratināti. Tad pēc kādām dienām – precīzi nezināms, cik – ir izrakta bedre turpat pagasta teritorijā un visi tur sasviesti.
Ir pagājuši 75 gadi. Bija cilvēki, kuri konkrēti zināja šo vietu, bet viņu vairs nav, viņi devušies mūžībā. Varbūt zem pagasta slavenās katlu mājas, jo no uzcelšanas brīža tā nestrādā, turpat esot vienai kundzei piemājas dārziņš (tuvumā tur ir uzceltas jaunas dzīvojamās mājas), tad, apstrādājot zemīti, redzēti cilvēku kauli.
Mans cilvēcīgais lūgums būtu – izvēlēties laukumiņu turpat pagasta teritorijā un šo piemiņas plāksni – akmeni – atklāt tur, tā ir viņu pēdējā atdusas vieta. Pārkāpiet pāri, vadošā elite, savam lepnumam…
Kritušo piederīgie
Reklāma