Tuvojas Lieldienas – Kristus augšāmcelšanās svētki. Garīgās attīrīšanās laiks. Laiks, kad katram pašam dvēselē jāiziet Kristus Krusta ceļš.
Tuvojas Lieldienas – Kristus augšāmcelšanās svētki. Garīgās attīrīšanās laiks. Laiks, kad katram pašam dvēselē jāiziet Kristus Krusta ceļš. Tāpēc nevajadzētu meklēt “skabargu” otra acīs, bet paskatīties, vai “baļķis” paša acī jau neaizšķērso ceļu citiem un sev pašam.
Vai nevajadzētu apstāties savā skrējienā, mazliet piezemēties un pārdomāt, vai savā pašlepnumā neesam nodarījuši pāri cilvēkiem? Vai devīgi bijām tikai Ziemassvētkos, kad visi redzēja un uzteica. Vai neesam kļuvuši prasītāji, pašlabuma meklētāji? Ar kādām tiesībām varam pārmest ārstam par slimību, ja paši par veselību vismazāk domājam? Pārmest sētniekiem, ja šajā darbā strādā tikai sievietes, kuras nav stiprākas par traktoru. Traktors aizbrauc, bet sniega vaļņus no ietves malām jātīra ar rokām.
Kādi atkal ies pie ārsta, lai ārstētu sāpošos locekļus, ieilgušo klepu. Kāds atkal atļausies labāk paēst un palutināt ģimeni. Nebūsim tie, kuri ar pārākumu acīs nodomāsim, ka esam labāki par citiem. Ja mūsu pilsētā, pagastā valda bezdarbs, notiek zādzības, ir citādas nekārtības, tad jāpadomā, ko darīju es, lai kaut ar labu padomu palīdzētu nelaimē nonākušajam. Tie ir mūsu pašu ļaudis. Visi Dievam mīļi. Padomāsim, vai, ietērpušies paštaisnības bruņās, neesam tādi, kuri rakņājas citu cilvēku vājībās. Mums katram pieder pagātne, kuru esam veidojuši paši. Turklāt mums ir arī senču mantojums – grēku iedzimtība. Ja būsim vairāk nodarbināti cīņā ar sevi pašu, mēs mazāk redzēsim citu cilvēku grēkus un būsim iecietīgāki pret viņu kļūdām. Padomāsim, vai pārāk neizplūstam priekā, dusmās, nepacietībā, vārdos. Lai nelielāmies ar darbiem ne cilvēku, ne Dieva priekšā. Cik mūsu sirdis labosies, tik labosies mūsu dzīve.
“Nekas nav tik grūti kā pastāstīt, cik ļauni mēs esam. Tad nu atzīsties savam Kungam, cik liels grēcinieks tu esi, pie kam dari to ar lielām sāpēm un bijību. Mēs esam spēlējuši, dziedājuši, bez mēra noskrējušies, labus darbus darot, bet – vai ar to pietiek? Ir daudz nespēšanas, negribēšanas, nevarēšanas. No tādiem prieka nav. Tādi ir tikai kā apdegušas pagales izrauti no pazušanas ugunskura. Kaut būtu vairāk tādu, kas cīnās par algu un grib dziļāk iespiesties Dieva godībā. Ak, Dievs, met uguni no augšas, lai sāktu degt – jo nedeg! Citus tiesādams, tu to dari no savas nabadzības. Mums ir jārūpējas vienīgi par to, lai mēs kā svētīti uzvestos, tas ir,- klusētu, kad Viņš liek klusēt, un paklausīgi atvērtu muti, kad Viņš liek vārdu Sevis pagodināšanai. Palīdzi, ak, Kungs, man, lai varu palīdzēt citiem,” savā ieteikumu un padomu grāmatā “Zelta graudi” raksta mācītājs Molčānovs.
