Turpinās no 5.marta. Zaķu ģimene bijusi liela. Pāris govis devušas tik maz piena, ka vakariņu putra vienmēr bijusi zilgana un viena bļodiņa tikusi uz diviem bērniem. Ar koka karotēm no vienas bļodiņas ēst bijis pagrūti.
Turpinās no 5.marta.
Zaķu ģimene bijusi liela. Pāris govis devušas tik maz piena, ka vakariņu putra vienmēr bijusi zilgana un viena bļodiņa tikusi uz diviem bērniem.
Ar koka karotēm no vienas bļodiņas ēst bijis pagrūti. Kādu dienu māte pārlikusi karoti pāri bļodai tieši vidū, lai māsa Anne izēd savu pusputru, bet nekā! Viss trauks bijis tukšs un otrai brēkt bijis lieki. Gulēt iet vajadzējis ar tukšu vēderu.
Māte uzšuvusi Voldiņam skaistu svītrainu katūna uzvalku. Kādu dienu lielie muižas zēni uzsēdinājuši viņu aunam mugurā. Auns sācis skriet. Kad Voldiņš uz auna izdrāzies no krūmiem, viņa pierē veselas bijušas tikai acis, bet ne vēsts no skaistā svītrainā uzvalciņa. Brālim Jānītim pienācis skolas laiks. Abi ar māti sēdējuši un boksterējuši, arī Voldiņš arvien turpat blakus dīdījies. Pirms skolas bijis jāiet pie pērmindera atlasīt. Pie viena līdzi ņēmuši arī Voldiņu. Puika lasījis cītīgi:
“Elapants ar galu snuķi
Kā ar loku līkojies.”
Nu grūti viņam bijis izrunāt to burtu “r”! Pērminders klausoties reizēm esot viebies, bet otrreiz atlasīt nav bijis jāiet.
Māte rudenī abus puikas taisījusi uz skolu reizē, tak pie vienas maizes kulītes un viena deķīša vieglāk. Skolas guļamtelpa bijusi stipri vēsa, gulējuši zem viena deķīša, tomēr siltāk.
Pagājuši gadi, Voldiņam bijis jāiet muižas darbos, jo piecpadsmit gadu bijis. Kā jau visi, arī Voldiņš kopā ar muižas bērniem vakaros ilgāk noskrējies. kādā rītā māte, uz darbu dēlu izvadīdama, skatījusies pakaļ, viņa galvu pa stigu vien redzējusi. Gājusi raudzīt. Voldiņš rociņas zem galvas salicis, saldi gulējis uz stigas.
Pienācis kara laiks. Augusts ar Lizeti vadījuši savus dēlus karā. Tēvs uz atvadām lūdzis: “Dēliņi, aizstāviet savu zemīti, nedariet man un mātei kaunu.” Cīnījušies gan pret Bermontu, gan pret lieliniekiem. Ļeņins solījis visiem zemi, tādēļ daudzi latvieši aizgājuši uz Krieviju. Rota, kuras sastāvā karojis Voldiņš, bijusi arī Maskavā. Tur viņi redzējuši zagšanu un slepkavošanu, tad sapratuši, ka Ļeņina solījumi ir tālu no patiesības. Latvieši ārā no Maskavas nav laisti. Nolēmuši slepus pa vienam pamest pilsētu un satikties norunātajā vietā mežā. Ne visi pametuši pilsētu, bijuši arī tādi, kam varmācība bijusi pa prātam un tur arī palikuši. Drīz vien Voldiņa rotas karavīri sapulcējušies mežā. Viņiem bijis viens mērķis – Latvija. Naktīs gājuši pa ceļu, dienās – pa mežu. Pēc diviem mēnešiem – pusbadā, noskranduši – bijuši jau dzimtenē.
Voldiņš savas mājas sasniedzis naktī, kad klauvējis pie loga, māte viņu iekšā nav laidusi, jo izskats viņam bijis šausmīgs – noplīsis, izdilis, apaudzis. Tā kā bijis rudens, ielīdis turpat pagalmā siena kaudzē un gulējis. Rīta pusē, kad tēvs pārbraucis no dzirnavām un sācis izjūgt zirgu, Voldiņš izlīdis no siena kaudzes. Māte visu mūžu sev nav varējusi piedot, ka nav laidusi dēlu iekšā pēc tik tālas un grūtas nākšanas. Viņa dziesmu grāmatā glabājusi bildīti, ko dēls atsūtījis no frontes, tās otrā pusē bijis rakstīts: “Māte, es nākšu, kad vakars būs vēls.”
1921.gadā Voldiņš saņēmis apbalvojumu – III pakāpes Lāčplēša ordeni. Pēc kara Voldiņš palicis Rīgā, virsdienestā. Bijis atbildīgais par vairākām noliktavām, zirgiem un zirgu staļļiem. Noliktavās bijuši arī apģērbi un zirglietas, ko palīdzības kārtā sūtījuši angļi. Braukājot uz mājām pie vecākiem, karu izgājušais 18 gadus vecais puisis iemīlējies lauku meitenē. Arī toreiz mīlestība bijusi liela un svēta. Neņemot vērā, ka Voldiņam Rīgā klājies ļoti labi, viņš dienestu pametis, lai atgrieztos pie vecākiem un mīļotās meitenes. Šķiroties no draugiem Rīgā un no priekšniecības dienesta vietā, viņam uzdāvinājuši ķēvi Ingu un ar mantām tik piekrautu vezumu, cik zirdziņš spējis vilkt. Voldiņš uz mājām braucis veselu nedēļu. Viņa iemīļotās vecāki strādājuši Ēvalda muižā, Jaunlaicenē. Tēvs bijis kungiem kučieris, māte strādājusi par moderi. Vecais Vārnis bijis “šplīnīgs” un jau labi iedzīvojies muižā, tāpēc tādam prastam Voldemāram Zaķim savu meitu par sievu nav vēlējies dot. Voldemāram jau bijuši 26 gadi, bet viņa izredzētajai – Bertītei – 18. Tas viņus nav atturējis no kopā saiešanas. Kādā dienā Bertīte savākusi savas drēbes paunā un skatīdamās, lai neviens neredz, izkāpusi pa logu. Norunātajā vietā – meža malā – Voldiņš jau viņu gaidījis. Toreiz pilngadība skaitījusies no 21 gada vecuma, bez vecāku atļaujas viņa nav varējusi precēties.
Turpinājums sekos
