Tagad izdod reliģiska satura grāmatas skolai un ģimenei. Viss ir mainījies tik strauji, ka daudzreiz jūtos samulsusi, atbildot uz bērnu jautājumiem.
Tagad izdod reliģiska satura grāmatas skolai un ģimenei. Viss ir mainījies tik strauji, ka daudzreiz jūtos samulsusi, atbildot uz bērnu jautājumiem. Viss jāsāk pakāpeniski. Pārspriežam ar Ritu jaunās parādības skolā. Direktors Lācītis ir tas pats, kas pie padomju varas. Pa kuru laiku viņš paspējis pārkrāsoties? Liekas, ka visu mūžu gaidījis Latvijas atdzimšanu. Vēl nesen skolā bija valdījis pionieru organizācijas sarkano kaklautu gars, ar taurēm un bungām pieskandinot tradicionālos pionieru svētkus. Nu sākās mazpulcēnu laiks. Citas idejas, citas darīšanas, jaunas uzrunas un tradīcijas. Bija jāizskaidro, kas ir gaidas un skauti un kāda ir to loma. Vecās grāmatas kaunīgi noslēpās un kļuva neredzamas ienācējiem. Goda vietu ieņēma Eduards Virza, Kārlis Skalbe, Kārļa Ulmaņa un daudzu citu atziņas.
Tagad pārkārtošanās gars pārņēma visu sabiedrību un arī mūsu māju. Mans tēvs no Liepām atnesa savos mājas bēniņos noslēptās “Jaunības tekas”, grāmatas par Latvijas pirmajiem ziedu laikiem. To viņš bija saglabājis no iznīcības un tagad Ralfs varēja novērtēt – kā bija tad. Nebija noslēpjams arī tas, ka daudzās mājās bija saglabāti sarkanbaltsarkanie karogi, kurus daži lepni izkāra balti krāsotos mastos pie savām mājām svētku reizēs. Veco padomju piekritēju runas pieklusa, apsīka un tikai pa reizei uzplaiksnīja kāda nožēla par zudušo kolhoza godību. Vēl pastāvēja paju sabiedrības, kas “vilka” veco garu. Nomainījās rubļi pret “repsēniem”, un arī par to ne visi bija sajūsmā. Jaunais vienmēr saņem veco tikumu pretestību, un varu maiņa ne jau visiem bija nesāpīga. Daudzi gan nolika komunistu biedra kartes, tomēr dvēselē palika apjukuši. Jauni vēsturnieki rakstīja patiesās Latvijas vēstures grāmatas, Latvija gaidīja sava īstenā saimnieka rosību. Arī Vālodžu ģimene ieklausījās, skatījās un pievienojās atjaunotajam tautas garam. Taču pamazām lielo pacēlumu nomainīja ikdienas rūpes, kas jau nekur nebija zudušas, tikai paslēpušās un atkāpušās lielo notikumu priekšā.
12. nodaļa
Lietus pielijušas dienas. Dabā gandrīz rudenīgas noskaņas, pelēkas debesis ar izspūrušiem un pilošiem padebešiem. Šādas dabas norises biežāk mudina uz rezignāciju un pārdomām.
Kamēr notiek lielās atmodas pārvērtības, Tālis ar visu savu enerģiju ir tur iekšā: idejas, plāni, jaunas iespējas. Viņu lietus nenomāc, pat manas grūtsirdīgās noskaņas viņš nepamana. Vienīgi kafijas dzirnaviņu dūkoņa un rītos šī dzēriena aromāts man liekas priecīgākais brīdis mūsu mājā. Pēc tam noklaudz durvis, norūc mašīna, un tēvs ar dēlu ir projām. Viņiem līdz rudenim vēl daudz kas padarāms.
Tas, ar ko aizpildīšu dienu, ir manā ziņā – pilnīga brīvība, no kuras man rodas vēlēšanās izraudāties. Esmu dzirdējusi un arī pārliecinājusies, ka tas palīdz. Tomēr arī pēc izraudāšanās šoreiz jūtos kā saburzītā papīra čaulā ietīta. Pat mājas remonts, ko dažu mēnešu laikā esam paveikuši, nerada gaišuma emocijas. Viss ir tīrs, jauni aizkari, gaiši logi, piemīlīgas tapetes, priecīgas krāsas. Skaisti! Bet tas nerada prieku. Arī Karīna ir aizvesta pie Elvīras. Gita uzņēmusies guvernantes lomu, jo Karīnai rudenī jāsāk iet skolā un pusmāsas vēlējušās kopā vadīt vasaras atvaļinājumu.
