Jo stulbāka tauta, jo labāk – tāds priekšstats rodas arvien biežāk, kad lasa presi, klausās radio vai televīzijā redz izglītības un zinātnes ministru.
Jo stulbāka tauta, jo labāk – tāds priekšstats rodas arvien biežāk, kad lasa presi, klausās radio vai televīzijā redz izglītības un zinātnes ministru. Nevar nemaz izsekot līdzi, cik ilgu laiku kurš no viņiem sēž šajā krēslā, jo viņi labprāt un bieži mainās. Laikam izglītības ministra krēsls ir kā ciets koka beņķītis, uz kāda laukos sēž vecmāmiņa, slaucot govi. Kādu mēnesi pasēž viens pašreizējais ministrs, šo un to radikāli pamaina, no kā iedzīvotājiem mati ceļas stāvus, un tad jau nāk nākamais ministrs, un sākas viss no gala. Bet cik ilgi?
Cilvēki, kas pieder pie vidusslāņa, var atļauties skolot savus bērnus augstskolās, bet tie, kas ir “zem strīpas”, par to var nesapņot. Arī vienīgās divas govis pārdosi tikai vienreiz, saņemsi apmēram 400 latu, vienam gadam samaksāsi savam lolojumam studiju maksu, un viss. Labi, ja vēl pietiks, bet ko maksāsi pārējos trīs vai četrus gadus? Govis jau pārdotas, bet vairāk nekā nav. Valdība dāsni sola studiju kredītus, bet beigās izrādās, ka tā ir valdības bankrota politika un visiem nesanāks. Nākamie studenti sašutuši, vecāki saķer galvas, bet vismaz desmit deputāti tajā laikā aizbrauc baudīt atvaļinājumu uz ārzemēm. Kā tā var būt?! Paiet nedēļa un izrādās, ka naudiņa tomēr būs. Labi, studenti paņem studiju kredītu, bet kur ir garantija, ka tad, kad pienāks tā atmaksas laiks, būs noteikta tāda atmaksas sistēma kā pašlaik? Varbūt prasīs dubultā. Bet ko lai dara jaunietis, kam ir tikai viens apgādnieks, brāļi un māsas, kas mācās, un ģimenē uz cilvēku nesanāk pat iztikas minimums? Ir tikai divas iespējas: sagrābt abus kredītus – studiju un izdzīvošanas – vai arī nemācīties vispār.
Manuprāt, tas nav normāli, ka studentiem par studijām ir jāmaksā vairāki simti gadā. Ja viņš pēc studijām nevar atrast darbu, atmaksājamā kredīta summa palielinās no procentiem, un jaunajam speciālistam vēl ir jāuzsāk patstāvīga dzīve. Šķiet, ka valstsvīriem tas ir vienalga, jo viņiem svarīga ir sacensība tikai par to, kam lielāki cipari ienākumu deklarācijā. Viens Latvijas iedzīvotājs ir miljonārs, bet otram tajā pašā laikā nav ko ēst. Tas laikam ir “skaisti bruģētais ceļš uz Eiropas Savienību”.
