Brauciens sākās “Dūņās”, aptuveni 15 kilometru no Jēkabpils. Plosts līdzbraucēju klātbūtnē tiek sasiets un ielaists ūdenī.
Brauciens sākās “Dūņās”, aptuveni 15 kilometru no Jēkabpils. Plosts līdzbraucēju klātbūtnē tiek sasiets un ielaists ūdenī. Tas aizņem nepilnas 30 minūtes. Marģers Laiviņš ir uzņēmies kapteiņa lomu. Viņš deviņiem pasažieriem ierāda vietas uz plosta. Kad visi apsēdušies, var sākties brauciens pa Daugavu.
Dodot vēl pēdējos norādījumus, kā rīkoties nelaimes gadījumā un kur atrast glābšanas vestes, M.Laiviņš airē uz upes vidu. Plosts ir aprīkots ar beļģu motoru, bet to izmantos tikai vietās, kur straume ir lēna.
Līdzi ir paņemta arī kanoe laiva. Tā paredzēta ne tikai izklaidei, bet arī tikšanai līdz krastam, ja rodas nepieciešamība.Pagaidām braucienu ar to uzsāk M.Laiviņa palīgs un draugs Jānis Jeromanis.
Pusdienojis Napoleons
Laika taupīšanas nolūkā brauciens sākas pie maršrutā norādītās otrās krāces. Pirmā ir pie Jēkabpils rajona un Līvānu novada robežas. Tur atrodas Trepakmens – iesārts, lielkristālisks granīts ar plakanu galdveida virsmu. Tā apkārtmērs ir 20 metri. Pēc teikas, akmens ir velna pamests. Stāstīts arī, ka pie akmens pusdienojis gan cars Pēteris I, gan Napoleons. Savukārt otrā maršrutā norādītā vieta ir spēcīga Daugavas upes krāce “Vilnītis”, aptuveni seši kilometri lejpus Līvāniem, pie “Dreģinieku” saliņas, bet nākamā ir “Luģenieku” krāce.
Veiksmīgi tās pārvarot, plosts ir iepeldējis mierīgos ūdeņos. Ir brīdis, kad var iekurināt līdzpaņemto grilu, uzcept desas un aprunāties. Klātesošos izbrīna, cik pakļāvīga ir šī “peldošā sala” M.Laiviņa rokās.
“Plosta vadīšana nav sarežģīta, nepieciešams tikai spēcīgs vīrs, kas airēs, ja plosts izies no straumes vai arī ja vējš to spiedīs pie krasta. Jāuzmanās arī krācēs, lai neuzdurtos akmenim,” stāsta M.Laiviņš.
Uz plostiem būvēja naktsmītnes
“Īstos plostus vadīt bija daudz grūtāk. Tos izmantoja saimnieciskām vajadzībām un pludināja, lai baļķus nogādātu vajadzīgajā vietā. Vienu plostu kabināja pie otra, tā veidojot garu virkni, lai vienā braucienā varētu nogādāt pēc iespējas vairāk baļķu. Tas prasīja plostnieku meistarību, jo upes līkumos un krācēs tie “uzsēdās” uz sēkļiem,” stāsta J.Jeromanis. Viņš piebilst, ka tā laika plostnieki uz ūdens pavadīja ilgu laiku. Uz plostiem tika būvētas naktsmītnes un pat iekārtotas vietas ugunskuriem.
Tā runājot, esam nonākuši līdz “Klaukavas” krācei. Tā ir spēcīga Daugavas krāce Trepmuižas tuvumā, bet drīz pēc tam līdz Rogāļu laukakmenim. Tas ir sarkanbrūns granīts un aizsargājams Latvijas dižakmens, kura apkārtmērs ir 18,5 metri, bet augstums aptuveni pieci metri, tam blakus ir četru metru garš atlūznis.
Viss nerit tik gludi
Peldot un vērojot dabu, notiek negaidītais – smalkais beļģu motors atsakās strādāt. “Kapteinis” ar palīgu J.Jeromani ir noraizējušies un mēģina atrast vainu. Pūloties ilgāku laiku, to izdodas atrast, un varam turpināt braucienu raitāk.
“Plosta idejas autors bija Jānis Jeromanis, pirmo plostu uzbūvējām pirms 10 līdz 15 gadiem. To izmēģinājām Gaujā, devāmies trīs dienu braucienā,” atceras M.Laiviņš.
Viņš piebilst, ka pirmo plostu izmanto vēl šodien. Tas ir krietni uzlabots, salīdzinot ar pirmo. Tad vajadzēja staigāt pa baļķiem, bet šim ir “grīda”. Šodien plostus izmanto atpūtas braucieniem, tādēļ klienti vēlas komfortu. Uz plosta ir arī galds, soli un jau minētais grils.
Straume nes atpakaļ
Esam nonākuši līdz Ābeļu salām, tautā sauktām par Burkānu un Fogtu salām, kas ir lielākās Daugavā. Lielākā ir aptuveni divi kilometri gara, bet tās platums ir 500 metri. Lielāks pārsteigums bija tad, kad plosts pēkšņi sāka peldēt atpakaļ.
“Tagad brauksim atpakaļ,” smejas M.Laiviņš, bet vēlāk paskaidro: “Šī ir vieta, kur upe riņķo ap salu, tādēļ ļausimies straumei un dosimies tur, kur tā mūs nes.”
Ar to mūsu piedzīvojums “pretstraumē” nebeidzās. Stūrējot uz īsto straumi, notiek vēl starpgadījums – uzbraucam uz akmens, un tur arī paliekam. “Kapteinis” liek pārvietoties uz plosta vienu malu. Nedaudz tam sasveroties, esam veiksmīgi tikuši nost un varam doties tālāk. Peldot garām Burkānu salai, M.Laiviņš stāsta, kā radies šis nosaukums.
“Uz šī salas 1918.gadā dzīvojis plostnieks Burkāns ar ģimeni – sievu un pieciem bērniem. Četri no tiem aizklīduši pasaulē, bet piektais dēls Jānis palicis pie tēva un iemantojis Sēlijas Kaupēna slavu. Bet par veco plostnieku klīst baisi nostāsti, ka tas esot bijis slepkava,” saka M.Laiviņš. Viņš piebilst, ka šobrīd uz salas dzīvo cita ģimene un vecais Burkāns viņus netraucējot.
Brauciens tuvojas noslēgumam. Atlikuši pāris kilometri līdz galapunktam, kad “ieejam” pēdējā maršrutā paredzētajā krācē “Gārtē”. Tās garums ir aptuveni 200 metri. Pārvarot pēdējo krāci, dodamies krastā.
