Nezaudēt cilvēcisko saskarsmi

Koronavīruss diemžēl jau kļuvis par neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu, un laikam pagaidām nav ne mazāko cerību, ka tuvākajā laikā tiksim no tā vaļā. Vien jāmēģina dzīvot ar domu, ka reiz taču tas viss beigsies, atstājot šīs cerības tuvākai vai tālākai nākotnei.

Pavasarī, kad valstī izsludināja ārkārtējo situāciju, premjers Krišjānis Kariņš kādā no Latvijas Televīzijā demonstrētajām preses konferencēm ar žestiem izteiksmīgi atainoja mūsu dzīves jauno kārtību “Mājas. Ziepes. Divi metri.”, aicinot strādāt, ja tas iespējams, attālināti un atturēties no publisku vietu apmeklēšanas, bieži mazgāt rokas ar ziepēm un ievērot divu metru distanci jeb sociālo distancēšanos, kad tomēr nākas doties ārpus mājas.

Šonedēļ, sekojot notikumu attīstībai un turpinoties koronavīrusa uzvaras gājienam, atkal jauns princips: “Darbs. Mājas. Svaigs gaiss.”. Atceroties pavasari, tagad domāju, ka rokas nekad agrāk tik bieži un cītīgi neesmu mazgājusi, un tam noteikti ir nozīme, jo dažādi baciļi vairs tik ātri neķeras klāt. Izbaudījām arī attālināto strādāšanu, un, ja kādreiz ilgojos pēc tā, lai beidzot izdotos piebremzēt nemitīgo ikdienas skrējienu, tad ārkārtējās situācijas laikā biju priecīga par tām dienām, kad varēju nākt uz darbu un satikties ar kolēģiem. Kaut nelielu distanci veikalos gribējies ievērot vienmēr, jo nav diez ko patīkami, ja aiz muguras stāvošais elpo pakausī.

Tomēr – ja pavasarī, kad dienas kļuva aizvien gaišākas un bija cerības par siltu, saulainu vasaru, kad varēs daudz laika pavadīt svaigā gaisā, tad rudenī, kad dienas kļūst arvien īsākas, šī cerība tā īsti vairs nespārno. Tumšās un pelēkās dienas bez saules, kas vēlajam rudenim Latvijā ir tik raksturīgas, var izvērsties par diezgan nopietnu pārbaudījumu. No rītiem, ejot uz darbu, pagaidām vēl priecē zeltainās lapas bērzos, ko nav notraucis vējš, bet drīz vairs nebūs arī to.

Tagad jau šķiet – tas bija citā dzīvē, kad nedēļu nogalēs varējām doties uz Alūksnes Kultūras centru un baudīt tā piedāvājumu – koncertus, teātru izrādes, kas bija atbilstošas dažādām gaumēm un dvēseles noskaņojumam. Un ne jau tikai tas. Svarīgs ir tikšanās prieks, kopā būšanas sajūta. Diez vai to tā pa īstam var atrast sociālajos tīklos, kas tagad mutuļo viedokļu apmaiņā par masku lietošanu vai nelietošanu, noteikumu ievērošanu vai pārkāpšanu. Vai tiešām tie nākotnē būs vienīgā vieta, kur cilvēkiem satikties, sazināties? Gribētos cerēt, ka nē. Ja izturēsim pārbaudījumu ar vīrusu, varbūt spēsim vēl vairāk novērtēt tiešas, cilvēciskas saskarsmes nozīmi.