Latvju dainas liecina, ka no seniem laikiem Jāņi ir vienīgā diena gadā, kad meitas un sievas, puiši un vīri rotājas ar vainagiem.
Latvju dainas liecina, ka no seniem laikiem Jāņi ir vienīgā diena gadā, kad meitas un sievas, puiši un vīri rotājas ar vainagiem. Sievas rotājas ar krāšņiem ziedu vainagiem, bet vīriem galvā ir kupli ozollapu kroņi. Vainagus ir jāpin no visām puķēm, ko Jāņu dienā var atrast pļavā, jo visa laba jāņuzāle, ko plūc Jāņu vakarā.
Pirms sākt atbildīgo pīšanas darbu, vajag salasīt prāvu ziedu klēpi. Tajā var lasīt visdažādākās puķes. Ziedu klēpis nav iedomājams bez pīpenēm jeb margrietiņām, sarkanā āboliņa, suņuburkšķiem, pļavas blusiņām, zvaniņiem, dažādām smilgām, ozolītēm, zirgskābenēm, vanagzirņiem un citām puķēm. Vainagā jābūt iepītām vismaz septiņām jāņuzālēm.
Jaunām meitām vainagos nevajag pīt pērkones, jo tad paliks vecmeitās. Latviešiem ir ticējums, ka vainags Jāņu naktī tā nēsātāju aizsargā pret ļauniem gariem.
Puķes jāizvēlas rūpīgi
Izvēloties ziedus vainagam, jāizvairās no puķēm, kas nejauki ož vai krāsojas, jo tad nebūs patīkami visu vakaru līgot. Nevajadzētu lasīt puķes, kam ir cieti kāti, jo tie ir trausli un grūti iepinami. Pļavas ziedos mēdz dzīvot dažādi mazi kukaiņi, tādēļ pirms plūkšanas ziedus vajag izpurināt, lai bužuki paliek dzīvot pļavā.
Ieteicams Jāņu vainagam izvēlēties puķes, ko pazīst, jo Latvijas pļavās ir arī indīgi augi – gundegas, velnarutki un citi.
Vienkāršākais vainags
Ir vairākas vainagu pīšanas metodes. Vienkāršākā no tām ir šāda: vispirms ņem vairākas puķes kopā, lai no kātiem veidotos stingrs vainaga sākums. Tad pa vienai apvij pirmo puķīti tā, lai tā pati sevi ar kātiņu it kā “piesietu” vietā. Katru kātiņu vēl pastiepj kopā ar iepriekšējo. Turpini, piepinot pa ziediņam, kamēr vītne ir pietiekami gara (garums atkarīgs no jāņubērna galvas apkārtmēra). Vainagu visvieglāk pabeigt, sasienot galus ar zaļu kokvilnas diegu.
Neizjuks līdz rītam
Otra metode ir šāda: paņem kopā vairākas puķes, veidojot mazu pušķīti, un ar vienu no puķēm pārējās apsien. Mazajam pušķītim liek klāt jaunus ziedus, ko pēc laiciņa atkal aptin ar kādas puķes kātu. Pin tik ilgi, kamēr sasniegts vēlamais pīnes garums.
Pīšanas laikā ziedu kātus ik palaikam vajag apgriezt, lai vanaga pamats viscaur būtu vienmērīgā resnumā. Šādi pīts vainags ir stingrs un noturīgs, tāpēc neizjuks līdz pat rīta gaismai.
Krāšņi veidots vainags
Interesants un savdabīgs pīšanas veids ir, ja ziedu kātus pin pīnītē. Ņem trīs ziedu pušķīšus, kur katrā ir apmēram trīs līdz četri ziedi (tas atkarīgs no puķu lieluma un kātu resnuma). Nostiprinot ziedu galviņas, sāk pīt pīnīti jeb bizīti. Visu laiku liek klāt jaunus ziedus un lūko, lai vainaga pamatne veidotos kā skaista bizīte. Šādi veidotam vainagam ir jauks un galvai tīkams pamats, bet ziedu izkārtojums ir vienmērīgs un krāšņs.
Ziedi arī vīrietim
Vīrieša ozollapu vainags ir jāpin no ozolu zariem. Šī vainaga pīšanai var izmantot jau iepriekš sagatavotu karkasu un zarus nostiprināt ar stipru auklu. Vīrieša vainagam ir jābūt lielam un masīvam. To var panākt, pēc iespējas vairāk vainagā iepinot ozollapu. Vīrieša vainagā var iepīt arī ziedus – magones, apiņus, pīpenes, rudzpuķes, suņuburkšķus, sarkano āboliņu un papardes.
