Krāšņākie, dziesmām un ieražām bagātākie latviešu gadskārtu svētki ir vasaras saulgrieži.
Krāšņākie, dziesmām un ieražām bagātākie latviešu gadskārtu svētki ir vasaras saulgrieži. Iespējams, ka senākais šo svētku nosaukums ir bijis Zāļu jeb Ziedu vakars.
Ar šo vakaru un nakti ir saistītas visas saulgriežu tradicionālās norises. Ievērojamu vietu ieņem ticējumi par dažādu zāļu un ziedu ārstniecisko un maģisko spēku.
Latviešu ieražu aprakstos teikts, ka vairākas dienas pirms svētku vakara meitas pina vainagus, ar ko izrotāja visas ēkas. Pie laidaru durvīm un vārtiem pašā Zāļu vakarā mēdza saspraust asās nātres, dadžus, mežrožu un pīlādžu zarus, lai tur neiekļūtu būrēji, kas saulgriežu naktī kļūst aktīvi. Dziesmas pauž atzinumu, ka “visa laba jāņuzāle, ko plūc Jāņu vakarā”. Tomēr Jāņu vainagos, kas paredzēti rituālām izdarībām, piemēram, nākotnes zīlēšanai, ir jābūt vismaz dažām īstajām jāņuzālēm, kas dažādos novados un dažkārt pat vienā novadā ir atšķirīgas.
Jābūt īstām jāņuzālēm
Kurzemē, Zemgalē un vietām Vidzemē ļoti izplatīta “īstā” jāņuzāle ir madara. Nārbulis jeb zilgalvīte iecienīta Vidzemē, Kurzemē un Latgalē. Šo augu plūc vasaras saulgriežos un ziemā iesien pirts slotās, lai peroties kļūtu veseli. Latgalē iecienīta jāņuzāle ir divšķautnainā asinszāle. Visā Latvijā pazīstama jāņuzāle ir sarkanais āboliņš, arī baldriāns jeb buldurjānis. No jāņuzāļu klēpjiem izlasītus augus ziemā var lietot tējai, tikai tie jāizkaltē ēnā. Ar karstu ūdeni aplietas jāņuzāles izēdina lopiem. Tautas dziednieki iesaka mazgāt bērnus jāņuzāļu novārījumā. Protams, labvēlīga iedarbība ir tikai novārījumam no zālēm, kas lasītas tīrā, nepiesārņotā vidē.
Ozolā ir dzīvības spēks
Mūsu senči izjutuši ozola vītiskā jeb dzīvības starojuma ietekmi, uzliekot galvā Jāņu vainagu. Arī sakaltis ozola zaru vainags āderu krustpunktā spēj neintralizēt āderu starojumu. Jāņu vainagu glabāja līdz nākamajiem saulgriežiem tāpēc, ka tas telpā vitizē (līdzīgi kā jonizē) gaisu. Dižozoli un dižliepas bija dievu pielūgsmes svētvietas, bet pīlādzis atgainīja ļaunos garus. Dziednieks Mārtiņš Rauders atzīst, ka ķīmiķiem ir zināma ārstniecisko augu ķīmiskā formula, bet sintezētie preparāti nespēj aizstāt dabiskās vielas, kam ir “vītiskā starojuma enerģija un spektrs”.
Kalme ārstē un stiprina
Smaržīgās kalmes ir neiztrūkstošas jāņuzāļu klēpī. Tās izkaisa uz izmazgātas grīdas. Uz tām cep maizi. Žāvētu kalmju sakneņus vai to ēteriskās eļļas izmanto dzērienu, kompotu, pudiņu, konditorijas izstrādājumu un mārrutku aromatizēšanai. Lapu mīkstās daļas var lietot salātos. Ar kalmju sakneņu novārījumu aromatizē vannu. Tas stiprina matu saknes, noder smaganu stiprināšanai, kuņģa un zarnu trakta slimību ārstēšanai.
Asinszāle dziedē
Ticība, ka Jāņu vakarā un naktī lasītiem augiem piemīt ārstnieciskas un burvestīgas īpašības, ir visās tautās. Itāļi par sevišķi vērtīgu jāņuzāli uzskata baldriānu, bet spāņi – āboliņu. Frančiem dažādos apvidos bijis atšķirīgs zāļu komplekts, bet visbiežāk tur ietilpst asinszāles, vērmeles, pelašķi, margrietiņas, ceļmallapas, liepziedi, lavandas un papardes. Asinszāles kompreses liek uz apdegumiem un rētām. Tās ekstrakts uzlabo sirdsdarbību, paaugstina asinsspiedienu, rosina apetīti un nomierina. Kompreses noder arī sejas ādas ārstēšanai. Baldriānu tinktūru zinām kā nervus nomierinošu līdzekli, bet tautas medicīnā “buldurjāni” lieto pret galvassāpēm, sirds darbības traucējumiem, kuņģa un zarnu spazmu ārstēšanai.
Pelašķi mīkstina ādu
Zāļu gatavošanai izmanto ziedus. Pelašķu preparāti satur tonizējošas, pretiekaisuma un asinis recējošas vielas, tāpēc lietojami brūču un apdegumu ārstēšanai. Mazgājot seju ar atšķaidītu pelašķu un kumelīšu novārījumu, āda kļūst maiga un matēta. Pelašķu novārījumu izmanto arī roku un kāju vannām, ja āda ir sasprēgājusi un saplaisājusi. Pelašķu izvilkums ir arī nomierinošs līdzeklis, kas labvēlīgi ietekmē organismu. To lieto arī dārza kaitēkļu apkarošanai un veterinārijā.
Zāļu “ātrā palīdzība”
Jāņu vakarā un naktī var gadīties situācijas, ka nav pat vienkāršāko medikamentu un pārsiešanas materiālu. Pazīstamas ir lielo ceļteku lapas, ko var likt uz brūcēm un nobrāzumiem. Ar ceļteku lapu sulu samitrina pārsienamos materiālus. Sasmalcinātu vībotņu lapu komprese mazina asinsizplūdumu un iekaisuma procesu. Lai apturētu asiņošanu grieztu un citādu ievainojumu gadījumā, jāsaburza pelašķu lapiņas, līdz parādās sula, un jāuzliek uz brūces. Strutojošai brūcei var uzlikt svaigas, noplaucētas nātru lapas. Saaukstēšanās vai drudža gadījumā ir ieteicama sviedrējoša tēja no liepu ziediem, māllēpju lapām un raudeņu lakstiem vienādās daļās. Divas ēdamkarotes šāda maisījuma jāsavāra divās glāzēs ūdens, 20 minūtes jānostādina un jāizkāš.
Labu apetīti!
Ālantes saknes var sautēt vai ēst svaigas. Cukura sīrupā apvārītas saknes lieto desertos. Tās var lietot arī kā garšvielu imbīra vietā. Cigoriņu jaunās lapas un dzinumus izmanto salātos. Arī no pieneņu lapām (pēc mērcēšanas sālītā ūdenī) gatavo salātus. Tās liek zupās, pie gaļas un zivju ēdieniem. Ziedus pievieno marinādēm vai izmanto ievārījumā. Parastās raudenes lakstus pievieno gaļas, kartupeļu, pupu un zirņu ēdieniem. Tie labi papildina zaļumu salātus. Raudene var būt piedeva gaļas pildījumos un desu izstrādājumos. Ar cieti bagātās maura retēju saknes apvāra, apcep un var lietot kartupeļu vietā. Samaltas saknes ir garšīga pankūku sastāvdaļa. Zalkšu sūrenes lapās, dzinumos un ziedos ir daudz C vitamīna, un tie ir ēdami. Asinszāli lieto zivju konservu garšas uzlabošanai un dzērienu aromatizēšanai.
Simbolizē saules gadu
Vainags saulgriežos ir īpašs, jo ir bioloģiski aktīvs. Tāpēc nebūtu slikti izmēģināt, kādā vainagā katrs labāk jūtas. Varbūt arī vīriem tas nav tikai ozollapu vainags ar vītisko dzīvības enerģiju. Meitām un sievām iespējas ir lielas: tik ierasto margrietiņu, madaru, āboliņa, rožu ziedu, jāņuzāļu, ugunspuķu vai deviņu jāņuzāļu. Ja novīsim Jāņu naktī savu vainagu, tad tas stimulēs enerģiju un garīgos spēkus līdz pat nākamajiem saulgriežiem, kad iepriekšējie vainagi ir jāsadedzina.
