104. Citādi jūs pie manis tik cieši neturētos, – viņš smējās un pēkšņi sažņaudza Lanas slaido augumu tik cieši, ka viņai gandrīz vai aptrūka elpas.
104.
Citādi jūs pie manis tik cieši neturētos, – viņš smējās un pēkšņi sažņaudza Lanas slaido augumu tik cieši, ka viņai gandrīz vai aptrūka elpas.
Šādā satvērienā viņi aizvadīja visu atlikušo vakaru. Olafs smīnēja un savām brūnajām acīm nekautrīgi urbās meitenei sejā. Tā sarka un baidījās paskatīties augšup, lai nenodotu, cik laimīga tobrīd jutās. Laikam jau Olafs to zināja bez teikšanas, jo neatlaida meiteni no savām skavām arī tad, kad mūzika beidzās un muzikanti pāršķīra notis. Būdams vairāk nekā galvas tiesu garāks un atlētiski veidots, viņš trauslo vidusskolniecīti šūpoja savās spēcīgajās rokās kā bērza zars šūpo mazu putnēnu. Abi atģidās tad, kad zālē bija palikuši tikai daži pavairāk iereibuši klienti. Arī Lanas draudzenes bija pazudušas.
Nu gan būs slikti. Liene man to nekad nepiedos, – Lana nobāla.
Vai nu tik traki būs, – neticīgi paraustīja plecus Olafs. Taču arī viņš kļuva domīgs, kad izrādījās, ka mohēras jakai, ko Lana bija aizņēmusies no mātes, visa mugura ir sagriezta sīkās strēmelēs.
Maita, – nošņāca Olafs, nodarījumu pētīdams, bet Lanai no bailēm asaras sariesās acīs.
Tu domā, ka ar to viss beigsies? Es tagad uz veikalu pēc piena nevarēšu mierīgi aiziet, kur nu vēl uz skolu, – viņa teica gandrīz vai dusmīgi.
Lai Liene trako, kas mums par daļu, – iesmējās Olafs, apskāva meiteni un gribēja noskūpstīt. Taču Lana viņu dusmīgi atgrūda.
Izbeidz, – viņa izsaucās, tad izbijās no sava skarbuma un nomurmināja neveiklu: – Piedod.
Patiesībā Lanai bija par sevi kauns. Vēl tikai pirms dažām stundām viņa bija ilgojusies izbaudīt, kā skūpsta Olafa lūpas, bet nu, kad vīrietis vēlējās pieskarties, meitene to atgrūda. Vai viņa drīkstēja tā darīt?
Tev nav man jāatvainojas, – līksmi izsaucās Olafs. – Būtu taču jocīgi, ja tikai pēc nepilnas trīs stundas ilgas pazīšanās tu gāztos skūpstīt savas draudzenes draugu. Kaut gan, no otras puses, mēs taču esam brīvi cilvēki. Kaut vai tāpēc vien, lai vēlāk nebūtu jānožēlo zaudētā iespēja, man ir jāizbauda tavu lūpu garša, – nobeidza vīrietis un maigi, bet noteikti atkal ievija meiteni savās skavās.
Varbūt tomēr nevajag, – vāri iebilda Lana, nosarkusi. Tomēr rokas pašas tvērās pie vīrieša pleciem, ķermenis tiecās arvien vairāk viņam piekļauties.
Tu domā, ka nevajag, – pasmīnēja vīrietis, meitenei acīs skatīdamies.
Es laikam tomēr nespēšu atturēties. Tavas lūpas man atgādina divas koši sārtas un piebriedušas ķiršu ogas rasotā vasaras rītā. Ak, kungs, ja tu pati zinātu, cik skaista, cik vilinoša esi! Es vienkārši nespēju tev stāvēt līdzās, nepieskāries, – izsaucās Olafs un lēni tuvināja lūpas meitenes mutei.
Lana klusēja un ļāvās. Olafa vārdi viņu reibināja kā salds vīns. Tie bija tieši tie vārdi, kurus meitene visu savu mūžu bija tik ļoti ilgojusies dzirdēt. Viņu atzina par skaistu. Viņai alka pieskarties. Turklāt nevis kaut kāds nošņurcis skolaspuika, bet elegants un pašpārliecināts vīrietis, no kura skatiena vienā mirklī zaudētu prātu pat visiedomīgākā skaistule. Vīrieša rokas šūpoja meiteni. Siltās, mīkstās, miklās lūpas glāstīja seju un kaklu. Reizēm šie pieskārieni bija pat sāpīgi, taču Lana no tiem nevairījās. Likās, augumu pamazām pilda karsta strāva, kas apslāpē visas citas vēlmes un domas, izņemot vienu: apziņu, ka esi kādam piederošs.
Lanai šķita, ka pagājusi jau vesela mūžība, kopš abi ir kopā. Sen bija aizmirsusies Liene, kura droši vien mocījās greizsirdības dusmās un raudāja nevarīga žēluma asaras. Vairs nelikās tik biedējoša ģimenes skandālos izvārgusī māte, kura noteikti dusmosies, kad uzzinās par sagriezto jaku. Pat skola, kas ar savām problēmām allaž bija nodarbinājusi meitenes prātu, pēkšņi vairs nešķita svarīga.
