Mūsdienās ir daudz iespēju izvēlēties sev vispiemērotāko mīļdzīvnieku.
Mūsdienās ir daudz iespēju izvēlēties sev vispiemērotāko mīļdzīvnieku. Viens izvēlas aristokrātisku un graciozu Siāmas kaķi, citam vairāk patīk nepārspējami gudrs un uzticams vācu aitu sugas suns, dažs izšķiras par labu mazam kāmītim, bet vēl kāds uzņemas rūpes par runājošu papagaili. Arvien vairāk cilvēku izvēlas neparastus dzīvniekus. Šādu izvēli reizēm skaidro ar dzīšanos pakaļ modei. Iespējams, ka mājdzīvnieka izvēles brīdī liela nozīme ir dzīvnieka aprūpei – daudzi izvēlas tādus dzīvniekus, kuru aprūpe ir vienkāršāka un aizņem mazāk laika, tomēr rūpēties vajag par ikvienu radību. Nevar noliegt, ka ir cilvēki, kas mājdzīvniekā meklē draugu un uzticības personu un apņemas par viņu rūpēties, cik vien labi māk.
Ir saimnieki, kas mīl un lutina savus dzīvniekus, bet arvien biežāk nākas dzirdēt par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Lai arī vainīgie parasti cenšas rast kādu ticamu skaidrojumu, viņu rīcību nevar attaisnot. Atceros kādu nepatīkamu atgadījumu, kuram nejauši kļuvu lieciniece. Kāds vīrs ar mašīnu piebrauca pie daudzdzīvokļu mājas un, palūkojies apkārt, vai neviens viņu nevēro, nometa zemē maisu. Iesēdies mašīnā, viņš steigšus devās prom, bet no maisa pēc kāda brīža izlīda kaķēns. Lai arī saka, ka dzīvnieks spēj atgriezties mājās, kaut arī būtu aizvests nez cik tālu, mazais kaķa bērns nevēlējās vai nespēja atgriezties pie nežēlīgā saimnieka. Kāds noteikti mēģinās aizstāvēt vīrieti, kurš kaķēnu izmeta, tomēr tas ir cietsirdīgi. Varbūt vajadzēja meklēt kādu citu iespēju… Kaķēns, protams, izdzīvoja – viņš atrada sev patvērumu mājas pagrabā. Tur viņš mīt joprojām un pārtiek no tā, ko viņam iedod mājas iedzīvotāji. Cik gan bieži nav jāsatiek šādi klaiņojoši dzīvnieki, kas kādreiz noticējuši cilvēkam un viņa labsirdībai, uzņemoties rūpes par viņu, un vēlāk vīlušies uzticamajā saimniekā… Atcerēsimies slavenos Antuāna de Sent-Ekziperī vārdus: “Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām!”
Varbūt mazie draugi no mums atpaliek intelektuālajā ziņā, bet citādi viņi ir daudz pārāki par mums. Dzīvnieki spēj sajust sava saimnieka pat vissmalkākās garastāvokļa izmaiņas un māk pielāgoties tām. Lai arī reizēm tie dara dažādas palaidnības, tās aizmirstas, skatoties divās mīļās acīs, kas tik uzticami vēro katru saimnieka soli. Kad esam noskumuši, dzīvnieka acīs manāmas skumjas, bet, tiklīdz seju rotā smaids, arī mīluļa acīs dzirkstī prieks. Kāda sajūsma pārņem, kad mājās sagaida kāds, kurš pēc tevis ir ļoti noilgojies! Mūsu mazo draugu mīlestība nekad nebūs savtīga, turklāt mīluļi mūs mīl tādus, kādi esam – ar mūsu labajām īpašībām un trūkumiem. To jāprot novērtēt un arī pretī jāsniedz mīlestība.
