Tāpat kā dabā nav divu vienādu koku un ziedu, divu vienādu upju un mežu, tāpat nav arī divu vienādu cilvēku.
Tāpat kā dabā nav divu vienādu koku un ziedu, divu vienādu upju un mežu, tāpat nav arī divu vienādu cilvēku. Mēs bieži mēdzam sacīt, ka viņš vai viņa, lūk, ir kādam līdzīga. Ne identa, bet līdzīga. Ja visi būtu vienādi domāšanā un rīcībā, pasaule līdzinātos tuksnesim – vienmuļam, draudīgam un nebeidzamam.
Katrs būdams individualitāte, mēs kopīgi veidojam sabiedrību, kas līdzinās pļavai, kur rodama sugu un krāsu daudzveidība. Mēs smejamies un jokojam par atšķirīgām situācijām, jo katram ir sava humora izpratne. Ko viens steidz kritizēt, otrs – cildina, kas vienam šķiet mazsvarīgs, otram – zelta vērtībā. Bieži spriedumos esam tik galēji, ka aizmirstam par korektumu un sakām vārdus, kas spējīgi cilvēku nogalināt. Ja vienam piemīt spēja otru nospiest tā, ka viņš vairs nekam netic, tad noteikti atrodas kāds cits, kas palīdz atgūt ticību labajam.
Dažāda mēdz būt arī mūsu attieksme pret notikumiem, aizrādījumiem, likumiem un lēmumiem. Tas ir saprotami, tomēr šai attieksme jābūt korektai. Manuprāt, ja cilvēks kaut ko nevēlas darīt vai apzinās, ka uzticēto pienākumu nespēs veikt, viņš atklāti un pamatoti no tā atsakās. Atteikumu saņēmušie, iespējams, sākotnēji būs izbrīnīti, bet sapratīs. Citādāk ir tad, ja cilvēks kaut ko nevēlas, bet ir pārāk mazdūšīgs, lai atteiktos. Tad sākas mazdūšības slēpšana aiz vārdiem “kam tas vajadzīgs”, “kāda tam jēga”, “ko jūs vispār gribat” un tamlīdzīgi. Parasti šīs iebildes papildina attiecīga rīcība.
Kā žurnālistei daudz iznācis vērot, kā strādā pašvaldības. Vērojumi ir visdažādākie. To sakot, domāju jau pieminēto attieksmi. Vienā pašvaldībā kā īsta namamāte vai namatēvs pie durvīm sagaida tās vadītājs, gatavs pagastu prezentēt, cik vien iespējams labi. Tas nekas, ja teritorija neliela, tajā nav ražošanas uzņēmumu un ļaudis ar bagātību neizceļas. Otrā – rodas sajūta, ka esi nelūgts viesis, kuru neviens nevēlas redzēt, sak, ja jau paši uzprasījāties, tad varam arī kaut ko parādīt, skatieties pa labi, pa kreisi, ko vairāk gribat. Mēs te dzīvojam, kā katrs vēlamies, bet jūs uzbāžaties ar ložņāšanu pa pagalmiem, gar uzņēmumiem un laukiem. Šāda attieksme nav patīkama. Gribas piecelties, pagriezties, aiziet. Diemžēl es šādu attieksmi nespēju attaisnot, īpaši, ja aiz tās kā aiz Ķīnas mūra slēpjas pašu attieksmes veidotāju neizdarība, varbūt – nevēlēšanās darīt, ļaujoties mērenam dzīves plūdumam, jo labi ir tā, kā ir. Protams, var dzīvot arī tā, tikai nezinu, vai tā ir labāk, vieglāk un pareizāk.
